Dzīve kā hroniska slimība • IR.lv

Dzīve kā hroniska slimība

1
Ditas Lūriņas spēlētā senilā laumiņa, kas soli solī seko Egona Dombrovska novecojušajam Pīteram Penam, ir vēl viens liecinājums par neapturami aizplūstošo laiku un dzīvi. Foto — Ģirts Raģelis
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Dmitrija Krimova izrāde Pīters Pens. Sindroms, iespējams, ir Anteja atzīšanās bezspēcībā, ja viņš atrauts no zemes

Sen neesmu jutusies tik pretrunīgi kā šobrīd, kad cenšos recenzēt Nacionālā teātra «smagsvaru» Pīters Pens. Sindroms. Režisora Dmitrija Krimova (69) vārds, protams, fascinē. Viņa izrādēs esmu guvusi neizdzēšamu pieredzi, kad viņš kā prasmīgs arheologs slāni pa slānim attīrījis klasiskus darbus no aizgājušu laiku apsūbējuma un atklājis kaut ko, par kā eksistenci nebija ne nojausmas, bet kas svarīgs tieši «te un tagad». 

Vai Krimova ar nepacietību gaidītais iestudējums ir būtisks notikums, kas uzspridzina zināmo un atklāj tajā jaunas dimensijas? Teiksim, kā savulaik cita no Krievijas nu emigrējuša režisora Kirila Serebreņņikova Raiņa sapņi Nacionālajā teātrī, kuros pēkšņi tik skaidri ieraudzīju ģēnija laiktelpu — bezgalību un mūžību. 

Skaidrs, ka mākslā salīdzinājums nav arguments, tomēr man svarīgi pieminēt Raiņa sapņus viena iemesla dēļ: Serebreņņikova ārpusnieka skatiens bija ieinteresēts un mērķtiecīgi izzinošs, tas bija centrēts uz šejieni, tālab, tam sekojot, tuvais un pazīstamais atklājās vēl kādā iespējamā gaismā. Dmitrijs Krimovs iestudējis savu izrādi «baltā lapā», tā tikpat labi būtu varējusi tapt jebkur citur, un tad Pīters Pens sauktu savus bijušos puikas un meitenes citu aktieru vārdos, piesauktu kādu vietējo kultūras darbinieku, lietas un vietas, bet no tā nemainītos izrādes vēstījums, kurā izlasīju mākslinieka bezspēcību, kad viņš kā Antejs iz sengrieķu mīta atrauts no zemes. No savas zemes, kas ir ne jau smilts vai māls, bet vispirms kultūras telpa un nodzīvotais laiks.

Šajā izrādē piedzīvotais mani burtiski plēš uz pusēm. Stāsts par Egona Dombrovska atveidoto novecojušo vai mūžīgo Pīteru Penu, kurš kopā ar tikpat senilo, Ditas Lūriņas spēlēto laumiņu aizvien no jauna kādam bērnam rāda brīnumpasauli, uz kuru atsauc arī savus bijušos rotaļbiedrus, nu jau sirmus večukus un vecenītes, tiek stāstīts skatuviski krāšņi. Aktieri spēlē ar uzticēšanos un atdevi. Tikai starp šiem brīnumiem ir daudz kas tāds, kas izraisa manī rūgtu pretestību. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu