Kā izstāstīt vēsturi

Sibīrijas haiku Leļļu teātrī ir izrāde, kas nepieciešama visām paaudzēm

Aļģi, viņa ģimeni, kaimiņus un draugus 1941. gada jūnijā iztriec no mājām un lopu vagonā aizved uz Sibīriju. Izrāde Sibīrijas haiku papīra animācijas tehnikā 2024. gada ziemā sāk stāstīt šo stāstu teātra skatītājiem cilvēcīgi, silti, saistoši un profesionāli, nešķirojot, vai zālē sēž veci, jauni, latvieši, lietuvieši vai ukraiņi, teātrī iesvaidīti vai pirmo reizi atnākuši.

Režisora Valtera Sīļa, mākslinieka Uģa Bērziņa un Leļļu teātra aktieru iestudējums aizrauj no pirmās minūtes. Un pirmās asaras liek notraust jau izrādes sākumā, un ne velti — tieši Sibīrijas izsūtījuma pieredze ir Jurgas Viles un Linas Itagaki grafiskā stāsta centrā, no lietuviešu valodas to tulkojusi Dace Meiere, un 2020. gadā grāmatā izdeva apgāds Liels un mazs. 

Pēc īsas ekspozīcijas, kas iepazīstina ar dažām būtiskām detaļām par galveno varoņu līdzšinējo dzīvi, seko lielai skatītāju daļai jau zināmie lopu vagoni un attiecīga izturēšanās pret cilvēkiem, viņu iedzīvi un dažādiem līdzbraucējiem. Jau pašā izrādes sākumā gan varoņi, gan skatītāju zāle nonāk nezināmo un reizē tomēr tik labi pazīstamo baiļu priekšā.

Aktrisei Baibai Vanagai izrādes prologā un epilogā uzticēta grāmatas autores Jurgas Viles balss, savukārt galvenā varoņa Aļģimanta jeb Aļģa lomā iejūtas Rihards Zelezņevs. Tomēr izcelt divus aktierus tik vienoti smalkā un tehniski precīzā izrādē ir netaisni. Zelezņevs, Vanaga, Elīna Bojarkina, Kristīna Varša un Artūrs Putniņš raitā un harmoniskā kopdarbā nepārtraukti veido un attīsta stāsta ritējumu. Jo katrs no viņiem ir iesaistīts uz ekrāna projicētā attēla, skaņas un atmosfēras veidošanā, ne tikai precīzi kā pulksteņa mehānisms darbojoties ar papīra lellītēm, bet arī ar fona attēliem, 3D rekvizītiem, dažādiem skaņas avotiem un, protams, arī ar balsi un emocijām, atveidojot stāstā iesaistītos varoņus. Skatītājs, kas sēdēs tuvāk skatuvei, noteikti būs ieguvējs, jo savām acīm spēs novērtēt nepārtraukto un precīzo ansambļa darbu.