Leļļu teātra aktieris Rihards Zelezņevs (27) šobrīd izspēlē savas līdz šim lielākās lomas — Anšlavu Eglīti filmā Pansija pilī un uz Sibīriju izsūtīto Aļģi izrādē Sibīrijas haiku. Bet, kamēr bijis ceļā uz lomām, veicis pašu grūtāko ceļu — pie sevis
Pavēla piektdienas pēcpusdiena. Rihards laikus ziņo, ka 20 minūtes kavēs un ierodas minūti minūtē apsolītajā laikā. Pajokoju, vai viņš gaidīja aiz durvīm, lai būtu tik precīzs. Puisis nopietni atbild: «Nē, es skrēju.»
Aktieris ir noguris — nāk no Leļļu teātra izrādes Sibīrijas haiku mēģinājuma. Viņš ļoti cenšas noslēpt nogurumu. Brīžos, kad izdodas to pievārēt, acis smejas un ķircina. Tomēr šādu brīžu mūsu sarunā nav daudz. Tā drīzāk izvēršas kā tāda psihoanalīze. Biežāk aktieris kavējas apcerīgās pārdomās un atklāj savas dvēseles apslēptos stūrus. Arī to norakstu uz nogurumu, tas jebkuru cilvēku padara trauslu un ievainojamu.
Bet varbūt Rihardu šajos labirintos ievedusi iespēja divus mēnešus kavēties pārdomās par dzīvi. Katrā ziņā viņš ir ceļā. Ne tikai savas karjeras, bet arī dvēseles ceļā, un tas jau tagad vēsta, ka būs daudzsološs.
Sapnis par papīra teātri
Aktieris atzīstas — esot «absolūti iemīlējies» jaunajā izrādē Sibīrijas haiku, kas stāsta par desmitgadīgu lietuviešu zēnu Aļģi, kurš, tāpat kā savulaik daudzi latviešu bērni, kopā ar ģimeni tiek izsūtīts uz Sibīriju. Rihards aizrāvies tāpēc, ka tā ir pilnīgi citāda izrāde, nekā ierasts. Tajā izmanto papīra lelles, skatītāju acu priekšā animē, filmē un uz ekrāna atdzīvina simtiem zīmējumu, turklāt aktieri paši rada dažādas skaņas — vilciena klaboņu, sniega gurkstēšanu, vēju, suņu rejas, zaldātu soļus. Tas viss veido nepieciešamo gaisotni un palīdz iejusties izrādē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.