Vēja gandrīz nav. Jūra sīki ņirb kā zvīņas, un gludajā debesu klajumā nav noklīdis neviens mākonis, kas pirmais noķertu saullēkta zeltu. Var jau nojaust, kur iznirs nokaitētā lode — maigi sārtā akvareļa tonis kļūst arvien spožāks, izkausējot tumšo dūmaku virs apvāršņa. Un tad acumirklī izšķiļas kvēlojoša gaisma.
Man patīk sajūta, ka esmu agri piecēlusies sagaidīt gada pirmo saullēktu. Es gribu pateikties par gaismu un dzīvību. Sasveicināties ar dzidro, skaisto rītu. Sākt šo jauno kalendāra cēlienu ar cerību, ka prāta un sirds gudrība palīdzēs izkausēt naida un sāpju tumsu.
Es zinu, ka šīs cerības nepiepildīsies tūlīt un visur, tās nekad nepiepildīsies pilnībā. Vienmēr būs garš darbu saraksts dienām un mēnešiem uz priekšu, lai labi nodomi tiešām nestu augļus. Taču darbu darītājiem vajag spēku, un to var pasmelt arī šādā rāmā saullēkta rītā, sākot gadu ar cerību.
Mana lielākā cerība ir par mieru. Pēc septiņām nedēļām sāksies jau trešais gads kopš Maskavas uzbrukuma Kijivai, un beidzot Rietumu partneriem vajadzīga stratēģija, kā Ukrainai uzvarēt karā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.