Mīļie sēņotāji, tas nu ir noticis — sēņu vākšana un izmantošana iekļauta Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā! Dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere stāsta, kā tas mainīs mūsu un sēņu dzīvi
Patiesībā pašām sēnēm šis pagodinājums ir vienaldzīgs. Bet katrs, kurš nākamruden ar nazi un groziņu rokās dosies mežā, varēs uzskatīt sevi par kultūras tradīciju kopēju. Šogad Latvijas Mikologu biedrība svin 20 gadu jubileju. Jau sen grasījušies rakstīt pieteikumu sēņošanas cildināšanai, bet šoreiz licies — tagad vai nekad!
Sēņošana nudien ir latviešu dzīvesstila, arī nacionālās virtuves fenomens. Tagad tā oficiāli ir kultūras vērtība, tāpat kā Piebalgas un Bārtas kultūrtelpas un celu jostiņu aušanas tradīcija. Svinīgā ceremonija, kurā tiks pasniegti jaunie apliecinājumi, notiks 25. novembrī Mūzikas akadēmijā.
Man pašai sēņošana šķiet tik pašsaprotama un ierasta kā rasols katrā latviešu svētku galdā, tāpēc esmu pārsteigta, ka šī nodarbe uzskatāma par īpašu, sargājamu nemateriālās kultūras vērtību. Diāna Meiere tūliņ oponē: «Aug jauna pilsētnieku paaudze, kurus vecāki nav veduši sēņot un kuri sēnes nepazīst, tāpēc vēlreiz šo tradīciju akcentēt nav lieki.»
Tomēr galvenais ieguvums, uz ko cer mikologi, ir iespēja piesaistīt vairāk līdzekļu sabiedrības izglītošanai par sēnēm. Gadu no gada viņi rīko sēņu izstādes Dabas muzejā un sēņošanas sezonā visos iespējamajos medijos atgādina, kā pazīt ēdamās un indīgās sēnes, tomēr diemžēl ik gadu Latvijā saskaramies ar smagas saindēšanās vai pat letāliem gadījumiem. Meiere uzsver: «Cilvēki, kuri ievākuši un uzturā lietojuši indīgas sēnes, nekad neapzinās savu kļūdīšanos. Tātad mums jāturpina stāstīt, rādīt un brīdināt. Zināšanas sēņotājam nekad nenāk par ļaunu.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.