Mūsdienu Lāčplēši — tā kolēģe Agnese Meiere nosaukusi brašos jaunekļus, kas pēc četriem valsts aizsardzības dienestā pavadītajiem mēnešiem pozē mūsu žurnāla vākam. Mārtiņš, Kristers un Bruno šovasar pēc vidusskolas beigšanas nolēma brīvprātīgi iestāties dienestā, kamēr tas vēl nav obligāts. Nenožēlo, un tas nav tikai garšīgo pusdienu dēļ, ko visi slavē vienā mutē.
Lielākie lāči viņu dzīvē vēl tikai nāks priekšā, tomēr kaut ko no karavīru ikdienas skarbuma jau ir nācies sajust — kā miega badā, tumsā vai aukstumā norūdīt savu prātu un ķermeni. Kā atbildēt ne tikai par savu ādu, bet palīdzēt biedriem. Staltā stāja bez vārdiem pavēsta, ka disciplīna un treniņi gājuši labumā.
Taču dažas viņu atbildes uz Agneses jautājumiem liek man dziļi ievilkt elpu, lai neapraudātos. Tāpat kā puišiem, arī man domas atgriežas pie īsta kara, no kura nevar piecos vakarā aiziet mājās kā no Ādažu kazarmām.
Pirms simt gadiem viņu vienaudži karoja par Latvijas brīvību. Tagad viņu vienaudži Ukrainas frontē stāv un krīt, aizstāvot savu valsti pret uzbrucēju, kas ir arī mūsu kaimiņš. «Jo vairāk apgūstu, jo vairāk nostiprinās mana nevēlēšanās jebkad sastapties ar īstu karu,» intervijā saka Bruno. Viņa nākamais uzdevums ir apgūt prettanku granātmetēja vienības līdera prasmes. Viņi mācās karot ar cerību, ka nekad nebūs jākaro.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.