Taupīgā latvieša naudas nedienu hronoloģija
Ārā snieg. Sēžu un adu, kā jau kārtīga latviete. Un domāju. Protams, par naudu, kā jau praktiska latviete. Ar vienu ausi klausos, kā radio stāsta, ka Dailes teātris sadabūjis dāsnu sponsoru — Rietumu banku. Nu, nu… Paļaušanās uz bankām manā vidusmēra latvietes dzīvē gadījusies regulāri kā gadalaiku nomaiņa. Un vilšanās tajās allaž sekojusi tikpat nenovēršami kā ikgadējais pirmā sniega radītais ārkārtas stāvoklis uz Latvijas ceļiem. Varbūt tiešām prātīgāk savu necilo naudiņu glabāt pašrocīgi radītā bankā, kas vēsturiski sevi jau pierādījusi, — zeķē? Kurā varu pat ieadīt vārdiņu «BANK» — lai izskatītos globālāk, un tikpat jau pieciem burtiem vienā zeķes valnītī vietas nepietiktu.
Zibinu adatas un gremdējos atmiņās. Es taču vēl atceros «krievu laikus», kad ietaupījumi nebaltai dienai — ja nu gadītos tāda, vēl tumšāka par parasto pelēko ikdienu — tika nesti uz krājkasi, kur kasiere glītā rokrakstā ierakstīja summu plānā grāmatiņā ar vārpām, sirpi un āmuru uz vāka. Tie bija «koka rubļi», ko vārdos smalki pielīdzināja zaļajam un cerīgajam dolāram, bet darbos ar tiem, ja gadījās tikt aiz kordona, varēja tikai spēlēties kā ar klucīšiem.
Un tad koka rubļi pārvērtās par repšikiem. Kas tie bija par laikiem — Latvija kļuva par finanšu paradīzi! Lielākas vai mazākas bankas radās ne tikai uz katra stūra, bet arī daudzās vārtrūmēs. Repšiki maciņā auga kā sēnes pēc lietus, un katra kantora žurka, skolotājs vai māsiņa algas dienā, rindu pie kases izstāvot, saņēma daudzus tūkstošus un varēja Amerikas radiem lielīties, ka nopelna vairāk nekā šie savus dolārus. Tiesa, no tiem tūkstošiem maz ko varēja aizgādāt līdz tuvākajai piemājas bankai, jo negantie kapitālisti bija palaiduši vaļā arī cenas, un, cik lielu repšiku kaudzi izdevās darbiņā sašķipelēt, tikpat lielu (un reizēm vēl prāvāku) nācās veikalā atstāt.
Toties kas tie bija par smiekliem, kad pirmajos ārzemju braucienos kāds veikls kabatzaglis izvilka maku ar visiem līdzpaņemtajiem repšiku tūkstošiem! Vēders sāpēja un asaras bira, iedomājoties, kā šis, nabags, skraida pa savām ārzemju bankām un valūtas punktiem, cerēdams dzeltenos vai sārtos papīriņus samainīt pret dolāriem, markām vai kauču tugrikiem!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.