Opernama jauniestudējuma Dons Karloss ideju vislabāk izsaka tā afiša — cilvēku nogalina atrašanās varas gaisotnē pret paša gribu
Latvijas Nacionālās operas un baleta vizuālā reklāma šai izrādei ir intriģējoša — tukšā izplatījumā iet bojā cilvēks, kura seju sedz un elpu aizžņaudz kristāliem rotātas važas. Video parādās arī atlētisks torss, rokas acīmredzot sasietas aiz muguras. Par šādu Džuzepes Verdi operas Dons Karloss titulvaroņa likteņa traktējumu liecina arī režisora Klausa Gūta plašā intervija izrādes programmas grāmatiņā. Izrāde ir nu jau ierastais LNOB kopdarbs — šoreiz ar Neapoles Sankarlo teātri, kurā pērn noticis pirmuzvedums.
Klauss Gūts šobrīd ir viens no vadošajiem operrežisoriem Eiropā, vairāku nozīmīgu prēmiju laureāts. Viņa iestudējumos liela nozīme ir telpas pārveidēm atkarībā no tā, kurš no tēliem uz to raugās, un palaikam galvenajiem varoņiem ir kāds alter ego. Gūta inscenētāja rokraksts patiešām saskatāms izrādes telpā un mizanscēnās. Tomēr pirmizrādē radās sajūta, ka tikai izrādes vizuālais tēls līdz galam atbilst režijas iecerei, bet pietrūkusi kāda būtiska komponente, proti, darbs ar solistiem. Viņi kā šaha figūras vienkārši ievietoti jau reiz izspēlētas partijas lauciņos, nevis kopā ar režisoru nonākuši pie vajadzīgajām mizanscēnām. Tā jau notiek pārņemtos gatavos uzvedumos, kad strādā režisora asistents, nevis pats inscenētājs. Taču Dons Karloss ir viena no tām operām, kurās psiholoģiskās saites, kas saista tēlus, ir īpaši smalkas un rūpīgi šķetināmas.
Šajā ziņā paļauties var uz formas meistariem, kuriem ir pietiekams skatuves šarms un pieredze. Uz Ginteru Groisbeku Filipa II lomā, precīzu katrā kustībā, katrā skaidri motivētajā žestā un gājienā. Uz lietuviešu basu Tadu Grininku, kas atveido Lielinkvizitoru — aklu un stindzinošu nepārvaramo varu. (Grininks spēlēs arī Filipu II, bet Lielinkvizitoru — Krišjānis Norvelis.) Uz Jāņa Apeiņa Pozas marķīzu Rodrigo, vīrišķīgu, bet paša diplomātiskajos gājienos sapinušos (lomā arī Rinalds Kandalincevs). Uz čehu mecosoprānu Esteri Pavlū, kuras dziedātā Eboli grēksūdzes ārija izpelnījās gandrīz vai vislielākos aplausus. Vai Ingu Šļubovsku-Kancēviču, kas parasti neredzamo Balsi no debesīm šoreiz atklāja kā pašu madonnu, kura īsā, bet ārkārtīgi skaistā skatuves mirklī parādās cilvēkiem vislielākā konflikta laikā. Vai uz Rihardu Mačanovski, kurš, izdziedot mūka, patiesībā imperatora Kārļa V gara lomu, ienes stindzinošu aizsaules dvesmu galma un mīlas intrigu pilnajā pasaulē.
Paradoksālā kārtā režijas uzmanības pietrūcis tieši galvenajiem varoņiem — donam Karlosam, ko pirmizrādē atveidoja poļu tenors Arnolds Rutkovskis (dziedās arī Džeimss Lī no Dienvidkorejas un mūsu Artjoms Safronovs) un Jūlijas Vasiļjevas Elizabetei Valuā (lomā arī Inna Kločko). Tiesa, vokālais sniegums ļauj ignorēt «plāno» aktierspēli.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.