Pārņēmis no vecākiem zemnieku saimniecību, Jānis Labrencis drīz secināja, ka Zemgalē audzēt labību ir vienkārši. Gribējās kaut ko sarežģītāku. Ķiplokus!
Ja cilvēkam Zemgales līdzenumos ir pāris simti hektāru auglīgās zemes, viņš var dzīvot, cepuri kuldams. Un Jānis Labrencis tā arī dzīvo — audzē labību, rapsi, pupas un zirņus. Varētu dzīvot, bēdu nezinādams. Bet viņš, lūk, grib, lai dzīve ir arī interesanta. Tikai un vienīgi tāpēc viņš pirms gadiem septiņiem kopā ar māsasdēlu Robertu Buku aizbrauca uz Ukrainu pēc sēklas ķiplokiem un sāka audzēt arī ķiplokus. Sāka ar pushektāru, šogad novāca ražu jau no 12 hektāriem. Viss novāktais jau izpirkts. Un Jānis ir apmierināts. Ne tikai tāpēc, ka Jāņa un Roberta SIA Ķiploks pelna tīri labi. Jāņa sievai Antrai kopš bērnības garšo ķiploki, un viņa tos liek klāt visiem gaļas ēdieniem, marinādēm, ķiploku grauzdiņi ir Labrenču ģimenes iecienītākais našķis.
«Saslimu un jau plānoju jums zvanīt, lai atceltu interviju. Bet man sieva uztaisīja ķiplokmaizītes, un jau nākamajā dienā jutos labāk,» pašapzinīgi smaidīdams, stāsta Jānis, virpinādams pirkstos ķiploku daiviņas.
Latvijā ir tikai kādi desmit ķiploku audzētāji, kas savā starpā bieži sazinās — aizdod cits citam tehniku, kooperējas, lai piegādātu preci. Būdams pazīstams ar citiem ķiploku audzētājiem, Jānis droši stāsta, ka daudzi no viņiem ir avantūristi, kas ķiplokus sākuši audzēt, cerēdami uz ātru peļņu. «Tādi kā zeltrači,» saka Jānis. «Jo ir tāds mīts, ka ķiploks — tā ir drausmīgi laba peļņa.»
Nodevies ķiploku audzēšanai jau vairākus gadus, Jānis secinājis, ka nekādas vieglās naudas nav. Taču, viņaprāt, ir visas iespējas panākt, ka Latvijas ķiploku audzētāji visus latviešus no augusta līdz pat aprīlim nodrošina ar pašu audzētiem ķiplokiem. Ķiploku audzēšanā Latvija varētu uzvarēt Ķīnu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.