Režisores Ilzes Kungas-Melgailes pilnmetrāžas debijas spēlfilma Mana brīvība stāsta par Atmodas laika personību Itu Kozakeviču
Interjeri un pilsētvide vēsturiskajā drāmā Mana brīvība ir saduguši, pabalējuši un cigarešu piedūmoti, šaurās telpas pilnas ar dažādu veidu sadzīviskiem pielāgojumiem. Šī nogurusī un nomācošā vide, kuru nevienam nav spēka labot un remontēt, ir trāpīga alegorija par Padomju Savienības beidzamajiem gadiem: mākslīgi uzturēto ideālu laiks sen garām, kādreiz diženā lielvalsts ir nogurusi no saviem nemitīgajiem centieniem iedzīvotājus pārliecināt, ka viņi visi ir vienādi.
Taču cilvēkos 80. gadu beigās pulsē pilnīgi cita enerģija — izmantodami šo institucionālo sagurumu, viņi kaldina idejas par brīvību. Filmā atainoti divi gadi, no 1988. līdz 1990. gadam, un galvenās varones Alīcijas Jeržinovskas domubiedri ir dzīvotgribas pilni: cilvēki satiekas, priecājas, svin, sarunājas un, galvenais, deg par labāku nākotni. Alīcijas prototips ir Latvijas poliete Ita Kozakeviča (1955—1990) — Atmodas laika «morālais kompass», filoloģe, žurnāliste ar apbrīnojamu ķērienu uz valodām (Kozakeviča esot pārvaldījusi deviņas), Latvijas Tautas frontes biedre un vēlāk arī LR Augstākās Padomes deputāte. Viņas paustā cieņa pret katras tautas kultūru un tiesībām uz pašnoteikšanos ne tikai disonēja ar bezpersonisko «padomju pilsoņa» dogmu, bet arī palīdzēja apkopot balsis, kas iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Šī cieņpilnā attieksme pret dažādiem cilvēkiem, nevis nemitīga ieciklēšanās uz pašrefleksiju, Kozakeviču padara par unikālu personību ne tikai Atmodas laikā, bet arī šobrīd — šāds domu gājiens ir pilnīgs pretmets impēriskajai vispārināšanai jeb mazāku kultūru «mešanai vienā katlā». Kozakeviču kā padomju režīma mehāniskās propagandas pretmetu raksturo aina no filmas, kurā Alīsija iet runāties ar rūpnīcas strādniecēm, kamēr padomju funkcionāri par vēlēšanām aģitē iestudētā protestā. Filmas stāsta centrā arī Kozakevičas politiskās karjeras attīstība, kas filmā kulminē ar 1990. gada Augstākās Padomes balsojumu par neatkarību.
Vārdi distancei
Lielai daļai filmas varoņu ir reāli prototipi, taču režisore izvēlējusies personāžiem dot citus vārdus, piemēram, Kozakevičas dzīvesbiedrs Indulis Strazdiņš pārtapis par Ilgvaru, Tautas frontes aktīviste Sandra Kalniete par Ditu, bet dzejnieks Knuts Skujenieks par Kurtu. Tā, iespējams, režisorei ir sava veida drošības distance (vai varbūt pietāte?) nenodarboties ar tiešu biogrāfisko faktu pārnesi, bet dot vietu inscenējumam, un izbaudīt spēlfilmas sniegto brīvību, veidojot dažādas stāsta virāžas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.