Protēze palīdzot karot, bet nezaudēt cilvēcību kaujas laukā palīdz ģimene Rīgā, stāsta Serhijs Iaņuks, kurš pēc kājas amputācijas atgriezies Ukrainas frontē. Rīdzinieks dodas ienaidnieka aizmugurē, lai «medītu» gūstekņus
Serhijs Iaņuks uz sarunu ierodas kopā ar meitiņu. Viņas dēļ uz dažām dienām pametis fronti un atgriezies Latvijā — lai palaistu 4. klasē. Sasveicinoties uzdāvina man uzšuvi ar savu militāro iesauku Latiš (Latvietis) un uzskrien uz Vērmanes dārza tējnīcas terases, nedaudz demonstratīvi palēkdamies uz protēzes, kas aizstāj zem ceļgala amputēto labo kāju. Mēs pasūtām kafiju un sākam runāt par karu, kas saulainajā septembra dienā Rīgas centrā šķiet tik bezgala tāls un vienlaikus tuvs.
«Protams, nenovēlu nevienam to izmēģināt, bet protēze patiesībā pat palīdz karot,» viņš saka smaidot, bez jebkādas ironijas. «Bija gadījums, kad ierakumā ievēlās automašīna un piespieda pie zemes manas kājas. Kreiso izdevās atbrīvot pašam, bet labo es nespētu dabūt laukā, taču varēju to vienkārši atsprādzēt, aizlēkt prom un vēlāk aizsūtīt puišus tai pakaļ.»
Par Serhiju Ir rakstīja 2022. gada pavasarī, kad viņš uzreiz pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai brīvprātīgi devās aizstāvēt dzimteni. Viņš ir izbijis karavīrs, kurš jau vairākus gadus ar ģimeni dzīvo Rīgā, šeit studējis programmēšanu un atvēris elektronikas remonta darbnīcu. Kijivā viņš tolaik nonāca, daļēji stopojot, jo pa ceļam saplīsa auto. Kara komisariātā dabūja iesauku Latiš, jo uz viņa somas bija Latvijas karodziņš. Tiklīdz Serhijs nokļuva frontē, viņš smagi savainoja kāju. Par spīti tam, nākamos mēnešus pavadīja, mācot jaunos karavīrus. Paralēli mēģināja saglābt kāju, pārcieta 14 operācijas, tomēr pērn rudenī, atgriežoties Latvijā, nācās to amputēt. Taču jau no maija viņš ir atpakaļ frontē un karo.
«Es jūtos lieliski. Varu skriet un lēkt. Tikai pēc likuma mani vairs nevar paņemt armijā, pat ja es to gribu. Tāpēc es karoju individuāli, esmu kļuvis par cilvēku mednieku,» viņš saka, malkodams kapučīno. «Kopā ar citiem brīvprātīgajiem braucam gar frontes līniju, meklējam vājās vietas Krievijas armijas pozīcijās un ņemam gūstā ienaidnieka karavīrus. Atdodam tos apmaiņas fondā — maiņai pret mūsu zaldātiem. Nedēļā mums šādi izdodas savākt 10—20 gūstekņus.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.