Skaidrojot Ukrainas vēsturi pasaulei, rakstnieks Andrejs Kurkovs meklē arī atbildes par nākotni — pat miljoniem iedzīvotāju zaudēšana nav tik liels drauds valstij kā politiskās elites savtīgums
Andrejs Kurkovs ir viens no visvairāk titulētajiem un pasaulē pazīstamākajiem ukraiņu rakstniekiem, vairāk nekā 20 romānu autors. Viņš ir etniskais krievs, bet sevi uzskata par ukraini. Kopš Krievijas iebrukuma kļuvis par biežu komentētāju ārvalstu medijos. «Tagad strādāju par Ukrainas skaidrotāju,» viņš pajoko. Pašam sanāk vairāk ceļot pa pasauli, toties Kijivā tagad dzīvo viņa bērni: meita atgriezusies no Londonas, vecākais dēls — no Budapeštas, jaunākais studē Ukrainā. Kad Ir kopā ar Kurkovu pastaigājas pa Kijivas centru, cilvēki viņu pazīst un sveicina.
Kā jums sākās karš? Un kurā brīdī sapratāt, ka tas ir neatgriezeniski mainījis jūsu dzīvi?
Atceros, ka 23. februārī gatavoju boršču un zvanīju draugiem, arī vairākiem ārvalstu žurnālistiem. Gaidot kara sākumu, viesnīcā Radisson bija apmeties rekordliels skaits ārvalstu žurnālistu.
Kad piecos rītā atskanēja pirmie sprādzieni, es aizgāju uz dzīvojamo istabu un pa logu 40 minūtes nekustīgi skatījos uz izmirušo ielu, cenšoties apjēgt, ka tas tik tiešām ir karš.
Septiņos ar sievu un mūsu draudzeni, angļu rakstnieci Liliju Haidu, devāmies apskatīt tuvāko bumbu patvertni. Pēc tam iegājām iedzert tēju Radisson. Tur bija kādi 200—300 žurnālisti. Tad sapratu, ka globālais karš ir sācies un, visticamāk, uz ilgu laiku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.