«Bija jāpaklūp un jāpieceļas, jāpaklūp un jāpieceļas,» tā par savu pieredzi uzņēmējdarbībā stāsta Kristaps Ozols. Tieši šī pieredze deva viņam milzu spēku un pārliecību izveidot barbekjū mērču uzņēmumu Oak’A BBQ, kas uzplaucis ļoti īsā laikā
Pirmo reizi redzu cilvēku, kuram uz rokas līdzās citiem tetovējumiem ir arī uzraksts «BBQ». Sekoju šai rokai, kad tā man norāda uz zemām durvīm kādā vienkāršā vienstāva mūra mājā līdzās Bauskai. Skatos uz to, kad tā ar plašu žestu norāda uz virtuvi, kur tiek vārītas barbekjū mērces, uz telpām, kur rosās iepakotāji un kur līmē etiķetes uz mērču burciņām un garšvielu traukiem. Kādreizējā mūra kūtī jau gadu strādā cilvēki, kas gādā par zīmola Oak’A BBQ mērcēm, garšvielām, marinādēm un gaļas ēdienu glazūrām.
Zīmolu pirms pieciem gadiem izveidoja Kristaps Ozols, kuram patīk ne tikai garšīgi paēst (kā vairumam no mums), bet arī gatavot. Iepazinis barbekjū kultūru ASV Teksasas štatā, viņš nolēmis ar to iepazīstināt arī latviešu gardēžus, izēdājus un labas maltītes cienītājus. Nu lūk, tad tā ir viņa roka, kuru līdzās citiem zīmējumiem rotā arī burti «BBQ». Tas norāda, ka barbekjū viņam ir kas vairāk nekā tikai bizness.
Klupa un piecēlās
«Man raksturs tāds, ka nevarētu strādāt pie cita,» ražotnē ievedis mazā biroja telpā, vaļsirdīgi pasaka Kristaps. Ļoti sen, vēl studiju gados, viņš esot strādājis vienā no Cenuklubs.lv
tīkla veikaliem, taču drīz vien sapratis, ka grib savu biznesu. «Es nevarēju rast mieru, strādājot pie kāda cita. Tas mani nogurdināja,» saka Kristaps.
Rīgas Tehniskajā universitātē pabeidzis ekonomikas studijas, nodibināja savu uzņēmumu, kas darbojies daudzos uzņēmējdarbības virzienos: ķīmiskā tīrīšana, nekustamie īpašumi un ēdināšana. Neslēpj, ka viena no kafejnīcām bankrotējusi, jo, iespējams, nepareizi izvēlēta tās atrašanās vieta, nav īsti izprastas ceļmalas ēstuvei garām braucošo klientu gastronomiskās vēlmes.
«Nekaunos no tā, ka pirmais manis vadītais ēdināšanas uzņēmums bankrotēja. Zaudētais bija tā naudiņa, ko es būtu samaksājis par izglītību kādā labā skolā,» saka Kristaps un mierīgi rezumē, ka «ir kaut kas jānogremdē, lai uzbūvētu kuģi, kas peld stabilāk». Tomēr vēlme izveidot uzņēmumu, kas paliek diviem Kristapa bērniem, palika. Tāpat kā pārliecība, ka biznesam jābūt tādam, lai strādāt tajā būtu tikpat aizraujoši kā nodoties hobijam. «Ne visiem izdodas darbu pārvērst par hobiju. Tāpēc arī man bija jāpaklūp un jāpieceļas, jāpaklūp un jāpieceļas,» saka Kristaps.
Runājot par hobijiem, Kristapam vienmēr ir paticis gatavot ēst, un to viņš dara kopš 13 gadu vecuma, kad, iestājies Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, pārcēlās no Bauskas uz Rīgu un sāka patstāvīgu dzīvi. Tik daudz kabatas naudas, lai puika ik dienu mielotos kafejnīcās, vecāki nevarēja iedot, toties ģimene iedeva daudz labu padomu, kā viegli pagatavot sev garšīgu ēdienu.
Kad Kristaps bija zaudējis savu pirmo kafejnīcu, bet otro pārdevis investoriem, viņš nolēma palikt ēdināšanas nozarē, bet darīt ko tādu, ko neviens cits Latvijā nedara. Jo mums pietiek ēstuvju, kurās pasniedz karbonādes ar vārītiem kartupeļiem un sarīvētiem burkāniem. Sapratis, ka pašam garšo barbekjū ēdieni, Kristaps nolēma apgūt to pagatavošanas mākslu pie pasaules labākajiem meistariem.
Barbekjū daudziem asociējas ar amerikāņu rančo, kur kovboji, pēc garas darba dienas ganībās nolikuši uz galda savas platmalu cepures, iecērt zobus virs oglēm lēni grozītā gaļā. Kristaps izpētīja, ka labākie no labākajiem barbekjū restorāniem atrodas ASV Teksasas štatā, un desmit no tiem viņš aizsūtīja lūgumu pieņemt viņu apmācībās. Pieci atsaucās, un Kristaps nolēma braukt uz Bodacious Bar-B-Q, kam Teksasas štatā ir 25 barbekjū restorāni. «Sakravāju koferi un devos prom,» viņš atceras.
Mācības ar nazi rokā
Restorāns, kurā strādāja Kristaps, atrodas Longvjū, netālu no Dalasas. Lūdzu, lai man apraksta, kāds tad izskatās barbekjū restorāns, nekad tādā neesmu bijusi. «Tie, kas nav bijuši Amerikā, nav bijuši barbekjū restorānā,» Kristaps nocērt kā ar nazi.
Dizains esot ļoti vienkāršs. Un virtuvē nav garu galdu, pie kuriem virkne pavāru griež, kapā, atdala, vāra, cep, garšo, garnē un dara vēl sazin ko. Nē, ir tikai kūpinātavas, kurās stundām ilgi malkas dūmos lēni gatavojas liellopu gaļa. Arī tītara un cūkgaļa, bet pārsvarā tomēr liellopu gaļa. «Tādu gaļu, kādu mēs ēdam pa retam, kādā īpašā reizē, amerikāņi ēd ikdienā pusdienās,» saka Kristaps. Nekādu īpašu piedevu viņiem nevajagot. Salāti gan esot uz šķīvja, bet visbiežāk tur arī paliek, it kā to vienīgais uzdevums būtu dekorēt.
«Sākumā nesu malku un kurināju kūpinātavas. Mazgāju grīdas un darīju visus citus palīgdarbus,» atceras Kristaps. «Bet pēc divām trim dienām saprata, ka esmu lietaskoks. Kļuvu par pilnas slodzes darbinieku, un turpmāk deva man visus virtuves darbus. Atkauloju un sadalīju gaļu, gatavoju salātus. Nedēļas laikā apstrādājām ap 10 tonnām gaļas.»
Trīs mēnešu garumā Kristaps strādāja no pulksten četriem rītā līdz sešiem vakarā. Un reizi vienā vai divās nedēļās bija jāpaliek pa nakti virtuvē, lai pārbaudītu, kā kūpinātavas strādā naktī. «Nebija vienkārši,» atzīst Kristaps. «Taču, cik man zināms, esmu vienīgais latvietis, kurš ir strādājis un mācījies gatavot gaļas ēdienus šādā barbekjū restorānā.»
Brīvajās dienās apbraukājis citus amerikāņu barbekjū restorānus, kuros ar prieku konstatējis, ka nav mūra sienas starp klientu zāli un virtuvi, ikvienam ir iespēja tajā ieiet un parunāties. «Atbraucu ar sajūtu, ko es joprojām mēģinu nodot mūsu klientiem,» Kristaps runā par to, kā viņš izjūt barbekjū kultūru — daudzas tradīcijas, kuru pamats ir uz oglēm pagatavots gaļas ēdiens. «Šajā kultūrā mēs esam nulles līmenī,» saka Kristaps.
Līdz latvieša ledusskapim
Pirmais barbekjū restorāns ir vizualizācijās Kristapa datorā. Tajās mūra kūts Zemgales līdzenumā apaugusi ar plašām āra terasēm, no kurām var pārskatīt visus apkārtējos labības laukus ar retajiem kokiem, zinot, ka kaut kur tuvumā urdz Mēmele un debesīs slejas Bauskas pils tornis. Bet kāpēc restorānu Kristaps neatvēra uzreiz pēc tam, kad atgriezās no Amerikas un izveidoja zīmolu, saistot tajā sava uzvārda anglisko versiju ar barbekjū?
«Latvijā lielākā daļa cilvēku tādā nevarētu atļauties paēst,» paskaidro Kristaps. Ja Latvijā liellopu ganāmpulkā esot vidēji tūkstoš lopu, Amerikā — 15 tūkstoši, līdz ar to galvenais izejmateriāls te 3—4 reizes dārgāks nekā aiz okeāna. Jā, ASV daudzi arī pelna labāk nekā Latvijā. Treškārt, barbekjū maltīte nevar savu īsto pasūtītāju gaidīt stundām vai dienām ilgi.
Gaļu kūpina no piecām līdz 26 stundām, un, līdzko kūpinātavas durvis ir vaļā un no tām ar milzu joni izveļas kārdinošā smarža, pāris stundās sulīgie gaļas ēdieni ir jānotiesā. «Cilvēku plūsmai jābūt milzīgai, lai pagatavoto ēdienu varētu pārdot un vakarā ielikt kūpinātavā gaļu, kas galdā būs pasniedzama nākamajā dienā,» skaidro Kristaps.
Tāpēc nu viņš, iepriekšējās pieredzes mācīts, nolēma savam ceļam līdz barbekjū restorānam vispirms ielikt pamatīgus pamatus. Tā kā nevienā no Latvijas veikaliem viņš nevarēja uziet mērces, kas būtu burtu «BBQ» cienīgas, Kristaps 2018. gadā ķērās pie barbekjū mērču gatavošanas.
«Visas receptes ir manis paša izdomātas,» skan lepni. Vai tad nevar gatavas barbekjū receptes atrast? «Pajautā pircējam, kāpēc viņam pirkt tādu mērci, kādu var nopirkt no cita ražotāja?» pieliecis galvu sānis, vedina Kristaps. Kā ar karoti pa pieri! Protams! Jauns zīmols iekaro savu vietu tirgū, piedāvājot ko tādu, kā tajā nav.
Kristaps nemaz neliedzas, ka nav nemaz tik vienkārši izdomāt recepti mērcēm, lai tās atrastos katra Latvijas iedzīvotāja ledusskapī. «Agrāk teiktu, ka nezinu, vai man sanāks,» saka Kristaps. «Šobrīd varu teikt — sanāks.»
Triju gadu laikā no 50 Kristapa radītajiem produktiem tikai divi bija jāizņem no tirdzniecības. Visas pārējās mērces un garšvielas cilvēkiem ir iepatikušās. Taču pirmie mēneši patiešām bijuši grūti. Tā kā starta kapitāla jaunā zīmola veidošanai faktiski nav bijis, Kristaps izejvielu iegādei iztērējis, pēc viņa vārdiem, «kādu simtu». Virtuvē savārījis sešu dažādu veidu mērces, sapildījis traukos un, kā daudzi mājražotāji, vedis uz gadatirgiem. «Daudzi uz mani skatījās tā, it kā es būtu no nepareizās alas izlīdis,» atminas Kristaps. Latvijas gadatirgos visi pērk gaļu, zivis, maizi un medu. Pārējais vidusmēra latvietim šķiet dīvains. Taču tirdziņos nopelnīts gana daudz, lai lēnām palielinātu ražošanas apjomus, un gūtā pieredze nostiprināja pārliecību, ka mārketingā nekad nevajag par zemu novērtēt telti, kurā visus produktus var pasmaržot un pagaršot, kur ar pārdevēju var aprunāties ne tikai par cenu, bet arī par sastāvdaļām un receptēm, kuras citādā veidā neuzzināt.
Lai iegūtu vietu Rimi un Maxima ķēdes veikalos, gan vajadzējis vairākus gadus. Precīzāk, četrus. «Ielauzties» Latvijas lielveikalos bija tikpat grūti, cik nokļūt Lielbritānijas otras lielākās lielveikalu ķēdes Sainsbury’s preču klāstā.
Kristapa barbekjū mērces un garšvielas jau vairākus gadus tiek eksportētas barbekjū ēdienu cienītājiem Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Norvēģijā, Īrijā, Anglijā. Drīz tās būs arī Ukrainā. «Barbekjū kultūrai piederīgie veido tādu kā lielu ģimeni. Ja tu tajā esi atzīts par savējo, tad daudzi uzņēmumi izrādīs atbalstu. Eksporta tirgi atrasti tikai un vienīgi tāpēc, ka man ir pazīšanās barbekjū kultūrā,» pastāsta Kristaps. Vairāk nekā pusi produkcijas nopērk Latvijā, bet esot arī mēneši, kad 50—70% saražotā tiek sapakots eksportam.
Restorāns būs
Kristapa restorāna durvis vēl nav atvērušās, toties pandēmijas laikā, kad ļoti daudzas ēstuves uz laiku pārtrauca darbību un ne mazums vispār aizslēdzās, Kristaps Rīgā, Avotu ielā atvēra burgernīcu Oak’A Burgers. Galu galā burgeri ir ērti līdzņemšanai. Ko vēl labāku mājsēdē nomocītajiem? Dīkstāve beigusies, bet rīdziniekiem burgeri tā iegaršojušies, ka birojā redzami vairāki apbalvojumi burgernīcai, arī kā ātro uzkodu ēstuvei ar vislielākajiem pārdošanas rādītājiem.
«Mēs esam pirmie Latvijā, kas sāka gatavot smešburgerus,» saka Kristaps.
Atvainojiet, kādus burgerus? «Uzliek uz maizītes liellopu gaļas bumbu un uz pāris sekundēm paliek zem liela spiediena. Cepts uz grila ļoti augstā temperatūrā, burgers pagatavojams vidēji vienā minūtē un 40 sekundēs.» Burgernīcā ir arī cūkgaļas un vistas gaļas «smash» bumbas, bet 80% pircēju izvēlas liellopu gaļas burgerus.
Ja burgernīcā strādājošajiem 15 cilvēkiem pieskaita tos 12, kas strādā ražotnē, kā arī vadītājus un vienīgo īpašnieku Kristapu, secināms, ka uzņēmumā strādā 30 cilvēki. Nav maz tikai piecus gadus jaunam zīmolam. «Foršs, maziņš, mājīgs kolektīvs. Man šķiet, ka mazā ražotnē forši strādāt, jo visi ir kopā,» saka Kristaps.
Domu par restorānu viņš nav atmetis, gluži otrādi, ir drošs, ka nākamgad tas tiks atvērts. Sākumā vienreiz nedēļā — piektdienā vai sestdienā. «Problēmu vispār nav, jāmēģina tās tikai atrisināt,» kādā brīdī izmestā frāze skan kā Kristapa moto. Šīs attieksmes dēļ viņš varēs izpildīt savu apņemšanos bērniem nodot uzņēmumu.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Vēlme kaut ko mainīt barbekjū kultūrā un atstāt ko paliekošu bērniem.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Vispār kļūdas nepieļauju. Ir tikai iespējas laboties.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Apbruņoties ar pacietību, nenolaist rokas un redzēt mērķi, kuru grib sasniegt. Galvenais — nepadoties!
Ja ir vēlme uzzināt, kā pagatavot barbekjū maltīti, jāpiedalās kādā no Kristapa Ozola vadītajām meistardarbnīcām. Foto no personīgā arhīva
Pagaidām nav neviena komentāra