Caur riteņa spieķiem • IR.lv

Caur riteņa spieķiem

2
Violetas lomā Dita Lūriņa, Alfrēdo — Daumants Kalniņš. Foto — Mārtiņš Vilkārsis
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Nacionālā teātra jaunākā izrāde La Kritusī atstāj daudz neatbildamu jautājumu un pietāti pret aktieru profesionālo pašaizliedzību 

Priekškaram veroties, uz Nacionālā teātra skatuves atklājas mākslas galerija ar lielizmēra fotogrāfijām — melnbalta, gaismā it kā kūstoša peldētāja ar noslēpumu acīs. Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija ar askētiskām norādēm iezīmē Parīzes kolorītu un šarmu: stilizēta triumfa arka var kļūt par Violetas guļamistabas durvīm, kaut kur pavīd Edgara Degā dejotājas vaska skulptūra. Galerijā pulcējusies mūziķu grupa un izstādes apmeklētāji, lai piedalītos galerijas saimnieces (vai tomēr fotogrāfiju autores?) Violetas rīkotā ballītē ar Traviatas tēmu. 

Iesākums ir visnotaļ intriģējošs un uzpazīstams — gan jau ne viens vien draugu kompānijā un labu dzērienu rosināts no sirds ir dziedājis operārijas, neraizēdamies par nabaga komponista rotēšanu zārkā. 

Tomēr šis spēles, pat spēlēšanās princips drīz vien izsīkst, un to nomaina pretenzijas uz… Jā, uz ko īsti? Uz nezinātājiem mērķētu Verdi operas daidžestu, ko kuplina aktieru dziedātas ārijas? Uz dramatisku izrādi, kuras pamatā ir stipri plakana ludziņa, bet aktieriem jūtu pārmēra brīžos izlaužas dziedāšana? 

Kāds slavens kinorežisors memuāros rakstīja, ka reizēm uzrodoties idejas, kas padara traku, ja neizdodas tās īstenot. Piemēram, nofilmēt kaut ko būtisku, kameras acij raugoties caur braucoša velosipēda spieķiem. Un tad filmu pēc filmas nākas izmest šādus kadrus, jo tiem tur nav ne jēgas, ne pamatojuma. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu