Normunda Naumaņa balvas mākslas kritikā laureātei profesorei Valdai Čakarei piemīt asa prāta elegance un prasme ieturēt labvēlības distanci
Kritika kā žanrs nav tā dzejiskākā lieta — vērtēšana pieprasa analīzi, nevis liriku. Paradoksālā kārtā, formulējot, par ko šogad balva mākslu kritikā piešķirta Valdai Čakarei, vienai no asredzīgākajām, erudītākajām un izpausmēs ieturētākajām teātra speciālistēm, žūrijas priekšsēdētājs Ilmārs Šlāpins atļāvās izteikties negaidīti poētiski: «Valda Čakare ir teātra kritikas Mona Liza. Piekļūstot ļoti tuvu izrādei, Valda Čakare sevi patur noslēpuma un privātuma zonā.»
Par noslēpuma un privātuma zonu ir pilnīga taisnība — Valdas vārdu neatrast nevienā sociālajā tīklā, viņas bildes atrodamas tikai kādā oficiālā sakarībā, bet viņas domas uzzināmas vienīgi publikācijās, lekcijās, kam laimējas — personiskās sarunās vai, iespējams, vēstulēs.
Arī NN nakts ceremonijā 9. janvārī, JRT jaunā aktiera, pašas nesenējā studenta Gerda Lapoškas iztaujāta, Valda Čakare atbildēja īsi, kodolīgi un ar to dziļo humora sajūtu, kad pasmiešanās vienmēr ir par sevi, nevis sarunas partneri.
Uzrunāts pēc balvas pasniegšanas, Ilmārs Šlāpins atzina, ka svarīgākais, kas licis nosliekties par labu Valdas Čakares kandidatūrai, bijusi viņas tekstu koncentrētība, lakonisms un patiesi kritiskā attieksme pret vērtēšanas objektiem, norādot arī uz nepilnībām un kļūdām analizētajās izrādēs. «Viņai piemīt gadu gaitā izkopta prasme pastāstīt tiem, kas nav izrādi redzējuši, to, kas notiek, neizpaužot neko slēpjamu un neko nepasakot priekšā. Un — viņa precīzi norāda uz tām lietām, kas citādi paskrietu garām «parastajam skatītājam».»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.