Mūsdienu Latvijā nav svarīgāka darba par skolotāju

Tomass Pildegovičs un skolotāja Ina Evardsone. Foto no autora albuma
Tomass Pildegovičs

Kaut man savā izglītības ceļā ASV, Lielbritānijā un Latvijā ir paveicies sastapties ar vairākiem izciliem pedagogiem, mana labākā skolotāja ir Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas vēstures skolotāja Ina Evardsone.

Viņa kļuva par manu skolotāju ļoti būtiskā dzīves un attīstības pārejas posmā, jo pēc ilgiem prombūtnes gadiem ASV es atgriezos Latvijā, lai sāktu mācības Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas desmitajā klasē. Šī pāreja nebūt nebija no vieglākajām. Man bija ļoti ierūsējusi latviešu valoda, mana izpratne par Latvijas vēsturi, politiku un sabiedrību nebija īpaši dziļa. Manas atmiņas par vidusskolas posmu ir pozitīvas – es patiesi izbaudīju visas iespējas un paliekošas draudzības, ko skola man sniedza. Tomēr 1.ģimnāzija ir vide, ko raksturo nopietna konkurence un liela slodze tam vecumam, jo īpaši manā scenārijā, mācoties paralēli ne tikai Latvijas vispārējās izglītības, bet arī starptautiskā bakalaurāta programmā.

Palīdzēja noticēt saviem spēkiem

Skolotāja Evardsone spēlēja īpašu lomu manā dzīvē, jo viņa radīja drošu un stabilu mācību vidi, kas man pirmo reizi tā patiesi ļāva noticēt saviem spēkiem un apjaust to, kas man padodas vislabāk. Skaidrs, ka Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas akadēmiskā reputācija ir tradicionāli orientēta uz izcilību matemātikā, eksaktajās zinātnēs, un es apbrīnoju savus skolasbiedrus, kuri bija spīdekļi šajā ziņā. Es ar cītību un apzinību mēģināju turēties tam līdzi, taču patiesi sāku izbaudīt mācību procesu tikai tad, kad sapratu, kuros mācību priekšmetos pa īstam jūtos kā zivs ūdenī – tas bija skolotājas Evardsones vēstures stundās. Mēs diskutējām, analizējām, spriedām par Eiropas vēstures procesiem, par dažādu totalitāro režīmu uzbūvi, dažādiem koloniālo varu pārvaldes mehānismiem, un arī Latvijas vietu šajos asiņainajos vēstures zobratos.

Skolotāja ar savu īpašo pieeju un atmosfēru, un vidi, ko viņa radīja stundās, ļāva man saprast un izzināt to, kurās jomās es vēlētos sniegt savu intelektuālo pienesumu. Tiklīdz klikšķis notika, tas man atvēra pilnīgi jaunus spēka un iedvesmas avotus. Tieši tad man arī izveidojās padziļināta akadēmiska interese par vēsturi, politiku un arī starptautiskajām attiecībām. Tieši viņas nodarbību laikā es sāku nopietnāk veidot redzējumu par to, kādu zināšanu un prasmju apguvei es gribētu veltīt turpmākos gadus.

Debašu pulciņa sirds un dvēsele

Skolotāja Evardsone man asociējas ar vienu no vidusskolas spilgtākajiem cilvēkiem un skaistākajām atmiņām. Viņa Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā izcēlās ne tikai ar to, ka bija laba skolotāja, bet arī ar to, ka viņa vadīja skolas debašu pulciņu. Tas man bija kaut kas pilnīgi jauns! Viņa ap sevi pulcēja jaunu un ambiciozu censoņu pulciņu, kuri piedalījās debašu turnīros latviešu un angļu valodās gan reģionāli, gan valsts un arī starptautiskā līmenī. Viņa veltīja savas sestdienas, lai mūs čubinātu, mentorētu un tiesātu turnīrus. Nešaubīgi viens no mana skolas laika augstākajiem punktiem bija tas, ka kopā ar diviem komandas biedriem mēs kļuvām par skolu debašu valsts čempioniem Karla Popera debašu turnīrā.

Kopš laika, kad pēc vidusskolas aizbraucu mācīties uz Londonu un tad uz Kembridžu, kur joprojām studēju doktorantūrā, es esmu piedalījies vairākos debašu konkursos un semināros, kur pretī stājas krietni nopietnāki pretinieki nekā vidusskolā. Taču es vairākas reizes esmu pieķēris sevi pie domas un iekšējas pārliecības, ka man taču nav no kā baidīties, ka es jūtos šim gatavs. Apziņa, ka tu iekšēji vari nenodrebēt, nenervozēt un saprast, ka tu esi konkurētspējīgs Eiropas un arī starptautiskā līmenī, tas man šķiet tiešām pacilājoši.

Saskatīja manu būtību

Es vienmēr esmu paturējis prātā vienu no pamata tēzēm, ko man vecāki ir teikuši jau no pašas bērnības – izglītība ir neatņemama vērtība. Respektīvi, ja naudu var nopelnīt un pazaudēt, vai māju var uzcelt un tā var nodegt, tad izglītība ar tevi paliks vienmēr. Tā ir paliekoša un nezūdoša investīcija.

Un kaut kopumā, protams, es apzinīgi izturējos pret mācību procesu, skolas laikā es ik pa laikam iekūlos dažādās nepatikšanās, jo skolas gados biju ļoti ekstraverts vai pat hiperaktīvs. Un tāpēc neizbēgami sanāca ar draugiem daudz plosīties – bieži sanāca balansēt uz naža asmens starp apzinību un centību un haotisku dullumu. Taču es tiku cauri sveikā, un par to ir jāsaka liels paldies maniem skolotājiem, ne tikai skolotājai Evardsonei, jo skolotāji tomēr nezaudēja pacietību un saskatīja to, ka manā haotiskajā veidolā patiesībā mīt zinātkāre un intelektuālais dzinulis. Tāpēc es esmu pateicīgs par to, ka viņi nenorakstīja mani.

Trenē ziņkāres muskuli

Manuprāt, labs skolotājs piedod pāridarījumus, kas ir saistīti ar administratīviem jautājumiem, birokrātiju vai līdzīgām lietām, jo labam skolotājam ir jāspēj izvērtēt to, kas ir vai nav svarīgs. Galvenais, uz ko labam skolotājam ir jāfokusējas – uz zinātkāres kultivēšanu. Zinātkāre ir kā muskulis – ja to kustina, tad tas attīstīsies visdažādākajos veidos, kam tālāk jau ir pozitīvs efekts uz ambīciju vērienu, pilsonisko atbildību, attiecībām ar cilvēkiem, mentālo un fizisko veselību. Ja to “muskuli” nekustina, tu atrofējies un ieraujies sevī.

Skolotājs atstāj arī ļoti būtiskus nospiedumus uz skolēna pilsonisko audzināšanu, un tas ir tas, kas izslīd caur formālām vērtēšanas sistēmām, kontroldarbiem, diagnostikas darbiem, eksāmeniem un e-klasēm. Sabiedrības mērogā mēs šobrīd sastopamies ar nopietnu uzticēšanās krīzi, kad daudzi cilvēki neuzticas valdībai, līderiem, medijiem vai ekspertiem. Šis spilgti uzplaiksnīja ne tikai kara kontekstā, bet arī pandēmijas un ekonomiskās krīzes kontekstā. Ja mēs vēlamies uzbūvēt sabiedrību, orientētu uz savstarpēju solidaritāti, ja mēs vēlamies izveidot jaunu iekļaujošāku sociālo līgumu starp valsti un tās pilsoņiem, tad tieši skolēnu pilsoniskā audzināšana un pilsonisko vērtību kultivēšana jau agrīnā vecumā ir visam atslēga. Labs skolotājs ir tāds, kurš šīs vērtības spodrinās, pat ja tas formāli neietilps darba pienākumos. Tas neietilpst ķīmijas vai sporta skolotāja darba pienākumos, bet labs skolotājs saskatīs savu līdzatbildību šajā procesā.

Kopumā skolotājam ir ļoti daudz atbildības sfēru un ārkārtīgi plaša ietekme uz skolēna dzīvi un pasaules uztveri. Tā sniedzas krietni pāri tam mācību saturam, ko viņš pasniedz, tāpēc valstiskā līmenī noteikti ir jādomā par to, kā nepamest skolotājus vienus šo visu atbildību priekšā. Labās skolās ir jābūt institucionālam atbalstam, jābūt profesionāļiem, kuri palīdz jauniešiem, piemēram, ar mentālo veselību, kuri palīdz jauniešiem ar karjeras izvēli, palīdz gatavot universitāšu pieteikumus vai pārvarēt jebkādas krīzes. Tas, ka daudzi skolotāji spēj sniegt šo visu atbalstu, ir varoņdarbs, taču tas nebūt nenozīmē, ka skolotāji būtu jāpamet vieni šo visu pienākumu priekšā.

Neļauties cinismam

Es saprotu, ka pašlaik apstākļi nav no vieglākajiem, un būt skolotājam Latvijā mēdz būt izaicinoši, tomēr, manuprāt, mūsu sabiedrībai ir daudz uzstājīgāk jāpieprasa, lai mūsu bērnus skolotu izcilības. Un lai piesaistītu pašus labākos, ir nepieciešams politisks lūzuma punkts, kā arī sabiedrības attieksmes maiņa vairāku paaudžu gājumā.

Šobrīd es savai labākajai skolotājai un visiem citiem skolotājiem gribētu novēlēt nekad neļauties cinismam. Mēs nedrīkstam izaudzināt cinisku sabiedrību. Manuprāt, nav lielāka ļaunuma par cilvēkiem ietekmes jeb autoritātes pozīcijās, kuri ar savu rūgtumu vai cinismu var negatīvi iespaidot  jaunus cilvēkus, iedvešot nedrošību, sagraujot sapņus, vai pat, metaforiski izsakoties, aplaužot spārnus. Līdz šim skolotāja Evardsone ir bijusi tam pretstats, tāpēc gribu novēlēt nekad neļauties cinismam.

Tomass Pildegovičs ir starptautiskās drošības pētnieks, Kembridžas universitātes doktorants, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra StratCom vecākais eksperts.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu