Volodimirs Birjukovs.
Foto no privātā albuma
Pēc diviem Latvijā pavadītiem mēnešiem atgriezies Kijivā, žurnālists Volodimirs Birjukovs pārdzīvoja mazāku šoku, nekā bija gaidījis. Viņš bija nobažījies, ka pa šo laiku daudz kas būs mainījies uz slikto pusi. Taču dažas sadzīviskas problēmas pat atrisinājušās. Piemēram, pazudušas rindas pie benzīntankiem, un degvielas šobrīd pietiek visiem. Tiesa, produktu cenas veikalos nemitīgi aug, un arī transports kļūst dārgāks. Cilvēki turpina darboties kā brīvprātīgie, bet daudzi no tiem, kam ir darbs, cenšas daļu no ienākumiem ziedot Ukrainas armijas vajadzībām. Ukrainā jau kopš 2014. gada, kad pret valsti sākās Krievijas agresija, iedzīvotājiem obligāti jāmaksā īpašs kara nodoklis 1% apmērā no ienākumiem, stāsta Volodimirs.
«Dzīve it kā rit ar savu ierasto drudžaino Kijivas tempu, kurā man ir grūti ieslēgties pēc daudz lēnākās dzīves Latvijā,» stāsta Volodimirs. «Protams, tas, ka notiek karš, ir jūtams. Uz ielām ir prettanku eži, daudz militārpersonu. Cilvēki publiskajā telpā kļuvuši daudz noslēgtāki. Piemēram, pirms pāris dienām biju uz dzimšanas dienas ballīti. Neviens no tiem, kas tur bija, nelika bildes sociālajos tīklos kā agrāk. Visi it kā jūtas neērti, ka notiek karš, bet mēs te priecājamies. Visi tāpat ballējas, bet kaunas par to.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.