Par spīti Ukrainas un Polijas sarežģītajai vēsturei, poļi snieguši neizsīkstošu atbalstu kara plosītajam kaimiņam, tajā skaitā uzņemot 1,5 miljonus bēgļu. Polijas valdības loma bēgļu atbalstīšanā gan ir mazliet pārvērtēta, jo galveno iniciatīvu izrādīja iedzīvotāji
Jaroslavs Stančiks (49) no Polijas rietumu pilsētas Poznaņas 26. februāra rītā iesēdās savā automašīnā un devās uz 800 kilometrus tālo pierobežas pilsētu Pšemislu valsts dienvidaustrumos — tieši tur visvairāk noslogotajā robežpunktā sāka ieplūst milzīgas bēgļu masas. «Man nebija plāna, es vienkārši gribēju palīdzēt. Es nespēju vienkārši sēdēt darbā pie galda un turpināt strādāt,» stāsta Jaroslavs. «Pateicu bosam, ka braukšu uz robežu, un par sekām tobrīd nedomāju.»
Pšemislā Jaroslavs pievienojās citiem Polijas iedzīvotājiem, kuri jau bija atbraukuši sagaidīt ukraiņus. «Stacijā ieradās pārpildīti vilcieni no Ļvivas, bet daudzi ukraiņi robežu šķērsoja ar autobusu un arī kājām. Nāca gandrīz tikai sievietes un mazi bērni — šo skatu, kā viņi milzīgos baros ar kājām nāca pāri robežai, es nekad neaizmirsīšu. Autobusi pretējā virzienā veda jaunus vīriešus, Polijā līdz šim dzīvojušos ukraiņus, kuri devās karot par savu zemi. Mēs, brīvprātīgie, to redzot, izjutām pret viņiem milzīgu cieņu un reizē arī atbildību par viņu ģimenēm, kas patvērušās mūsu zemē. Mūsu galvenais uzdevums bija aizvest bēgļus no robežas uz ātri iekārtotajiem aprūpes punktiem.»
Pārvadājot bēgļus, Jaroslavs pierobežā pavadīja divas nedēļas un pēc tam atgriezās Poznaņā, pie sevis izmitinot divas ukraiņu sievietes Jūliju un Viktoriju, kā arī viņu bērnus Rodionu, Jevgeniju, Kiru un Tīnu. «Viņi visi pie manis dzīvo joprojām,» stāsta Jaroslavs. «Abas sievietes strādā, bērni mācās vietējā skolā. Šī skola uzņēmusi 60 ukraiņu bērnus, ir izveidotas divas jaunas klases. Tagad tajās mācības notiek ukraiņu valodā, jo starp bēgļiem bija arī skolotājas.»
Visiem poļiem, kuri pie sevis izmitināja bēgļus, par pirmajām 120 dienām pienācās atlīdzība — 40 zlotu (aptuveni 8,50 eiro) dienā par cilvēku. Pirmo naudas pārskaitījumu un tikai pusi no solītās summas Jaroslavs saņēmu divus mēnešus vēlāk. «Tas ļoti palīdzēja, bet pārējo tā arī neesmu saņēmis. Esmu nosūtījis prasību, bet šķiet, ka vairāk naudas šim mērķim valdībai nav.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.