Liesmojošs lielveikals, kur nupat trāpījusi krievu raķete. No daudzdzīvokļu mājas drupām izvilkts bērns uz glābēju nestuvēm — tēvs ir nogalināts, māti joprojām meklē sabombardētās ēkas haosā.
Krievijas karš Ukrainā turpinās jau piekto mēnesi, un šķiet, nekas jau vairs nevar pārsteigt. Pēc Bučas. Pēc Mariupoles. Tomēr tas, kā Putina armija terorizē Ukrainas pilsētas ar raķešu triecieniem — tikpat masīviem, cik militāri bezjēdzīgiem —, rada jaunu riebuma vilni. Vienīgais ieguvums no šīs cinisma parādes ir tas, ka neviens vairs nerunā par Putina sejas saglabāšanu. Viņa patiesie vaibsti ir atklājušies zombija nāvīgajā sakodienā, tieši kā Ir vāka mākslinieka Kriša Salmaņa radītajā «portretā» kara sākumā.
Kad rakstu šīs rindas, vēsturiskais NATO samits Madridē ir tikko sācies. Taču zināms, ka alianse mainīs stratēģiju un agrāko partneri Krieviju skaidri nosauks par lielāko draudu kopējai drošībai. Tā ir realitātes atzīšana, bez kuras sevi pasargāt nav iespējams.
Kādi vēl ir mājasdarbi? Par to ass viedoklis ir režisoram Viesturam Kairišam, kurš nupat atgriezies no Ņujorkas ar starptautisku atzinību savai jaunajai filmai Janvāris. Kairišs saka — nepietiek ar okupantu pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā un latviešu valodas ieviešanu skolās, mums Latvijā ir jāizolē no politikas cilvēki, kas gadiem darbojušies Kremļa labā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.