Brīvībai veltīts gadsimts

Rolands Kalniņš intervijā žurnālam Ir tieši pirms gada — pērn maijā. Foto — Ieva Salmane, no Ir arhīva
Valts Kalniņš

Vectēva piemiņai — kinorežisora Rolanda Kalniņa (1922—2022) dzīvesziņa un pārlaicīgais

Ziņa par vectēva nāvi sasniedza mani Frankfurtes lidostā ceļā uz Rīgu. Rolands Kalniņš nomira 18. maijā, gandrīz precīzi četrus gadus kopš viņš, kinooperators Miks Zvirbulis un es ar reisu Nica—Rīga atgriezāmies no skaistākajiem svētkiem, kādus kopā ar vectēvu esmu piedzīvojis, — no filmas Četri balti krekli pasaules pirmizrādes 71. Kannu kinofestivālā. Tās dienas pēcpusdienā jau Rīgā, sēžot pie galda un pārrunājot piedzīvoto, Rolands vēl un vēl sarunā atgriezās pie restaurētās filmas labās kvalitātes, Kannu publikas gandrīz vai negaidīti labvēlīgās atsaucības un paša spēkiem izstaigāt un apmeklēt visu, ko apmeklējuma programma piedāvāja. Tomēr priecīgu saviļņojumu no manis varbūt varēja just pat vairāk.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu