Brīvībai veltīts gadsimts • IR.lv

Brīvībai veltīts gadsimts

Rolands Kalniņš intervijā žurnālam Ir tieši pirms gada — pērn maijā. Foto — Ieva Salmane, no Ir arhīva
Valts Kalniņš

Vectēva piemiņai — kinorežisora Rolanda Kalniņa (1922—2022) dzīvesziņa un pārlaicīgais

Ziņa par vectēva nāvi sasniedza mani Frankfurtes lidostā ceļā uz Rīgu. Rolands Kalniņš nomira 18. maijā, gandrīz precīzi četrus gadus kopš viņš, kinooperators Miks Zvirbulis un es ar reisu Nica—Rīga atgriezāmies no skaistākajiem svētkiem, kādus kopā ar vectēvu esmu piedzīvojis, — no filmas Četri balti krekli pasaules pirmizrādes 71. Kannu kinofestivālā. Tās dienas pēcpusdienā jau Rīgā, sēžot pie galda un pārrunājot piedzīvoto, Rolands vēl un vēl sarunā atgriezās pie restaurētās filmas labās kvalitātes, Kannu publikas gandrīz vai negaidīti labvēlīgās atsaucības un paša spēkiem izstaigāt un apmeklēt visu, ko apmeklējuma programma piedāvāja. Tomēr priecīgu saviļņojumu no manis varbūt varēja just pat vairāk.

Atšķirībā no daudziem viņa filmu varoņiem Rolanda emociju izpausmes vienmēr bija apvaldītas. Četru baltu kreklu Cēzars Kalniņš netaupīja indīga sarkasma tirādes un sita durvis, kad viņa dziesmām draudēja cenzūras diktēta aizmirstība. Bet pat pēc daudzām sarunām ar vectēvu man lielā mērā noslēpumā tīts paliek tas, ko viņš juta, kad padomju laikā kāds darbs iegūla plauktā vai vispār tika nodots iznīcībai (Piejūras klimats). Dusmas, aizvainojumu, bezcerību vai drīzāk nerimstošu cīņassparu? Vai arī… Varbūt nudien ir tā, ka ne tikai ārējo, bet arī iekšējo staltumu ļāva saglabāt viņa īpašā spēja pieņemt un paļauties uz savu likteni. Stāvēt pāri šķēršļiem, neietekmējamām likstām vai ikdienišķiem, gremdējošiem kreņķiem — to no viņa esmu mācījies.

Kā filmas varonis vieglatlēts Marģers Goba (Karalienes bruņinieks) pēc šķietami satriecošas neveiksmes sacensībās tikai īsu brīdi bija gatavs pamest sportu, līdz atkal redzams trenējamies ar jaunu sparu, tādu iztēlojos arī vectēvu grūtajos brīžos. Rolanda tēls mūža otrajā pusē neatgādināja sportistu, bet par sportu viņam bija noturīga interese, un svarīgu sporta sacensību pārraidēm viņš sekoja rūpīgi. 

Dziļākajā būtībā Rolands bija cīnītājs, tāpēc ne cenzūra spēja apturēt viņa radošās izpausmes, ne divu kilometru attālums no viesnīcas līdz Festivālu un kongresu pilij Kannās atturēja 96 gadus veco vīru no apņēmīga gājiena kājām.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu