Sandra Orlovska, brīvprātīgā Rīgas atbalsta centrā Ukrainas cilvēkiem

Ikdienā centrā darbojas ap 50—60 brīvprātīgo. Palīdzība nepieciešama visdažādākajos darbos, un atmosfēra esot pozitīva un draudzīga. «Es nāku ar domu palīdzēt, tāpēc strādāju visur, kur mani sūta!» Foto – Jana Altenberga
Jana Altenberga

Pēdējo septiņu gadu laikā Sandra Orlovska Ukrainā bijusi vismaz piecas reizes, tur dzīvo daudz viņas draugu un paziņu, tāpēc notiekošais ir «ļoti personīgs». Jau kara sākumā Sandra viņus apzvanīja un piedāvāja palīdzēt, taču visi nolēmuši palikt mājās un cīnīties līdz pēdējam — arī mammas ar bērniem.
Tā vietā, lai «lasītu ziņas un bezpalīdzīgi uztrauktos», Sandra pieteicās par brīvprātīgo Rīgas atbalsta centrā Ukrainas cilvēkiem un jau no pirmajām dienām tur darbojas vismaz reizi nedēļā, bet reizēm arī biežāk — divas vai trīs dienas nedēļā.
Sandra ir trīs bērnu mamma, šobrīd vēl auklē trīs gadus veco meitiņu. Viņai ir radinieki arī Baltkrievijā, un Sandra labi atceras savu bezspēcību, kad kaimiņvalstī notika protesti un represijas, taču šobrīd ir citādāk. Ukrainas cilvēkiem iespēju palīdzēt ir daudz. Pati sevi sauc par darītāju — piedzimusi Kurzemē un uzaugusi Raganā, viņa ir iemācījusies, ka lietas «vai nu dara pamatīgi, vai nedara nemaz». Kamēr jaunākais bērns ir dārziņā, Sandra dodas uz centru un ir pateicīga savai ģimenei, kas arī pārdzīvo par notiekošo un ir atbalstoša. «Apskatos grafikā, ieraugu, ka centrā trīsdesmit cilvēku vietā ir tikai puse, — es taču nevaru palikt mājās.»
Brīvprātīgo interese un ziedojumu apmērs lēnām sarūk, taču Sandras lokā pārsvarā cilvēki cenšas palīdzēt, kā var. Šonedēļ vecākā meita ar visu universitātes pašpārvaldes komandu devusies palīgos zupas virtuvē. Tur pieteikties var jebkurš darba kolektīvs vai draugu grupa vismaz sešu cilvēku sastāvā. Sandras brālis izveidojis IziPizi aplikāciju, kas ļauj kurjeriem nogādāt palīdzības paciņas tiem, kam nav sava transporta. Dēla basketbola komanda palīdz ar apģērbu no Ukrainas uzņemtajiem sportistiem, pēc trenera iniciatīvas uz krekliņiem līdzās Latvijas uzšūti arī Ukrainas karodziņi. Labdarības koncerti, karodziņi ielās, ģimenes, kas sirsnīgi uzņem bēgļus, un citi lielāki un mazāki žesti ir svarīgi — Sandras paziņas un citi ukraiņi to redz un ļoti novērtē.
Ikdienā centrā darbojas ap 50—60 brīvprātīgo. Palīdzība nepieciešama visdažādākajos darbos, un atmosfēra esot pozitīva un draudzīga. «Es nāku ar domu palīdzēt, tāpēc strādāju visur, kur mani sūta!» Pēdējā laikā gan Sandra visbiežāk dežurē pirmajā uzņemšanas punktā, kurā viņai ar katru cilvēku jāparunā un jāsaprot, kā vislabāk palīdzēt. Stāsti esot dažādi, bet darbinieki ir atsaucīgi un vienmēr atrod risinājumu.
Sandrai patīk iespēja būt līdzās un palīdzēt cilvēkiem tieši — sagādāt skolniekam mugursomu, nokārtot vecākai kundzei rentgenu vai iekārtot ogļraci darbā par šoferi. «Šie mazie stāsti, kad kaut ko esi palīdzējis atrisināt, liek saprast, ka ir vērts.» Visbiežāk Sandrai vakaros ir gandarījums pēc padarītā darba, bet ir reizes, kad vēl ilgi prāto, kā būtu varējusi izdarīt labāk.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu