Pusdienlaikā Ukrainas himnu varot dzirdēt pāri visiem deviņiem Talsu pakalniem. Egita Ķīviča tajā laikā parasti dodas pastaigāties ar pusgadu veco meitiņu. «Dzirdot himnu, vienmēr piedomāju par ukraiņu tautu un arī to, ka mums, paldies Dievam, joprojām ir miers. Skatos uz savu mazo un domāju, kā tur māmiņas tiek galā,» saka mūziķe.
Kad Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Māris Ludviks lūdza viņu sagatavot Ukrainas himnu atskaņošanai baznīcas tornī, kur uzstādīts digitālais zvans, viņa piekrita nedomājot. «Tā bija kāda trešā diena kopš kara sākuma,» Egita nosaka. Ģimene cenšas palīdzēt karā cietušajiem, kā vien var, — ziedojuši gan naudu, gan praktiski noderīgas lietas. Prieks, ka var kaut nedaudz palīdzēt arī ar mūziku.
Agrāk Egita digitālajam zvanam bija sagatavojusi gan Latvijas, gan Talsu himnu. Lai mūzika skanētu baznīcas tornī, skaņdarbu ievada speciāli šim nolūkam paredzētā datorprogrammā. «Tāpat kā rakstītu burtus un vārdus, es tajā ierakstu notis,» skaidro mūziķe. Līdzīgi kā savulaik polifoniskās melodijas telefoniem, viņa piebilst.
Egita aktīvi kalpo draudzē jau ilgu laiku. Piedalās slavēšanas grupā, dzied korī. «Sniedzu draudzei muzikālo devumu,» viņa pasmaida. Piederība draudzei palīdz arī šajā laikā. «Daudzi prasa, kur tad ir Dievs tagad, kad viņu visvairāk vajag? Bet es ticu, ka labāk tomēr ir ticēt un cerēt, ka notiks labas lietas, nekā vairot ļaunumu pasaulē,» saka talsniece. «Domājot par sevi un savu ģimeni, manī ir pārliecība, ka, pat ja pienāks brīdis, kad karš būs arī Latvijā, ja es aiziešu no šīs pasaules, es zinu, uz kurieni eju. Uz debesīm. Es ticu, ka mani bērni un vīrs tur ies un tā būs labāka vieta par šo zemi.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.