Mēs – Krievijas ienaidnieki 15

Kā Ukraina kļuva par Krievijas ienaidnieku? Kā iespējams, ka Krievijas prezidents liek bombardēt ukraiņus, kuri, pēc viņa domām, praktiski ir krievi, un ka lielākā Krievijas iedzīvotāju daļa viņu atbalsta?

Kad rakstīju grāmatu par Gulagu un Vorkutas nometni (Vorkuta! latviski un ukrainiski, 2015), aptvēru, ka ienaidnieki nav mainījušies: Staļina pēdējos gados stingra režīma spaidu nometnēs visvairāk ieslodzīja par īpaši bīstamiem uzskatītos “nacionālos radikāļus”, ukraiņus un baltiešus, tās pašas tautas, kuras Putina laikā gadiem ilgi bijušas “Krievijas ienaidnieki numur viens”.

Padomju Savienībai lielākie ienaidnieki Ukrainā bija “rietumnieki” jeb Ukrainas rietumos dzīvojošie.

Nometnēs visus ukraiņus dēvēja par banderiešiem (Stepans Bandera bija nacionālais vadonis, kas vienu laiku sadarbojās ar vāciešiem un ko VDK nogalināja 1959.gadā). Mūsdienās šo pašu apsauku lieto Krievijas oficiālās personas un valsts mediji.

Kā izpētījusi Anne Aplbauma, holodomors, Lielais bads 1932.-1933. gadā prasīja gandrīz trīs miljonu ukraiņu dzīvību. Bads valdīja arī citur Padomju Savienībā, bet vissmagāk tas skāra ukraiņus. Viņiem konfiscēja visu labību, un Staļins stingri aizliedza pamest mājvietas. Kultūras un politisko eliti iznīcināja, mērķis bija nomākt ukraiņu nacionālo pašapziņu. Vēlāk visu šo traģēdiju noliedza.

Tauta vēl nebija paspējusi pilnībā atjēgties, kad jau sākās Staļina lielais terors. 1936.-1938.gadā arestēja apmēram 190 000 ukraiņu. “Pretkulaku operācijā” nošāva 71 000 cilvēku un pēc tam “poļu operācijā”, arī Ukrainā, vairāk nekā 47 000.

NKVD tā dēvētās nacionālās operācijas (pret Padomju Savienības mazākumtautībām) visbargāk vērsās pret somiem, igauņiem, poļiem un latviešiem. Šajās četrās grupās nogalināja apmēram 80% no arestētajiem un notiesātajiem. Šis ir augsts procents, jo no visiem 1937.-1938.gadā Padomju Savienībā notiesātajiem nāves sodu izpildīja “tikai” 51% un nacionālajās operācijās – “tikai” 74 procentiem.

1939.gadā, kad Padomju Savienība iebruka Polijā, Staļins savai valstij pievienoja Ļvivu (Lemberg, Lwow, Lvov) un pārējo mūsdienu Ukrainas rietumu teritoriju.

Baltijas valstīs un Ukrainā pretošanās turpinājās vēl gadiem ilgi pēc Otrā pasaules kara, piemēram, mežabrāļu kustību veidā. No šīm valstīm nometnēs nonāca arī daudzas sievietes, kas bija palīdzējušas mežabrāļiem vai nebija tos nodevušas.

1947. gada sākumā no Padomju Savienības nometnēs ieslodzītajiem 23% bija ukraiņi. Baltieši bija 6% no visiem, viņu skaits divos gados bija pieaudzis par 450 procentiem. 1953. gadā Gulaga nometnēs bija vairāk nekā 75 000 baltiešu, 44 000 no viņiem atradās īpašās stingra režīma nometnēs; no šajās nometnēs ieslodzītajiem piektā daļa bija baltieši.

Ukraiņi un baltieši bija jauna tipa ieslodzītie – salīdzinot ar krieviem, viņiem bija karošanas pieredze un arī vairāk pieredzes dzīvot brīvībā. Viņi bija pazīstami kā labi organizēti ieslodzītie, kuri nepadevās, un viņus sodīja visbargāk.

Baltiešus un ukraiņus no nometnēm atbrīvoja pēdējos. Viņu “pāraudzināšana par sabiedrībai noderīgiem” pilsoņiem bija veikusies vissliktāk. Vorkutas nometnes komandants viņus uzskatīja par padomju varas nesamierināmiem ienaidniekiem. Pēc Staļina nāves 1953. gadā, kad Vorkutā notika sacelšanās, sargi visbiežāk šāva uz ukraiņiem un lietuviešiem, kurus uzskatīja par visaktīvākajiem un radikālākajiem.

Atgadījies tā, ka Putina laikā uzpeldējušas “pazīstamas tautas”. Atkarībā no konjunktūras, krievi gadiem ilgi savās aptaujās par Krievijas lielākiem ienaidniekiem uzskatījuši Igauniju, Latviju vai Lietuvu, trīs mazas tautas, kurām toreiz bija pavisam nelielas armijas. Šīs valstis apvainoja nacismā, antisemītismā, rusofobijā – tieši tāpat, kā tagad Ukrainu. Turklāt lietuviešus vēl uzskata par vainīgiem Padomju Savienības sabrukšanā. 1990. gadā tur notika “pirmā krāsainā revolūcija”.

2010.-tajos gados sākās pārmaiņas. Ienaidnieku saraksta augšgalā pacēlās ASV un Ukraina, Latvija nokrita uz trešo vietu. Pa starpu lielākais ienaidnieks, protams, bija Gruzija.

Kremļa propagandisti brīdināja, ka Ukrainai draud nacistu apvērsums, un Ukraina varētu kļūt par “jaunu Latviju” – zemi, kur krievi ir “otršķirīgi pilsoņi un nedrīkst runāt savā valodā”.

Ukrainas grēki, protams, bija 2003.-2004. gada “oranžā revolūcija” un 2014. gada Eiromaidans. Par Putina laiku vēl var piebilst, ka tradicionālais naids pret poļiem Krievijā transformējies naidā pret ukraiņiem.

Putina piedāvātajam ienaidnieka tēlam bija labi panākumi – un ne tikai Krievijā. Sekas varēja just arī Latvijā, galvenokārt krievvalodīgā sabiedrības daļā, kur 2010.gados Putins ieguva lielu popularitāti, un tajā pašā laikā Ukrainas tēls kļuva melnāks.

2020. gadā doktorante Irina Grigore Helsinku Universitātē aizstāvēja disertāciju, kuras tēma bija Krievijas televīzijas 1.kanāla (Pervij Kanal) konfliktu reportāžas. 80% no krievu skatītājiem uzskatīja šo kanālu par svarīgāko informācijas avotu un tam sekoja arī citās valstīs. Pētniece savāca plašu materiālu, 7346 ziņas, kas veidoja stratēģisku naratīvu.

Grigore uzskata, ka vēstījums sadalās trīs apakšstāstos:

Krievija pret rietumiem. Putins ir vienīgais vadonis, kurš spēj nosargāt Krieviju un tās tradicionālās vērtības pret sapuvušajiem Rietumiem.

Krievija kā slāvu vadone. Padomju Savienība bija brāļu tautu savienība, kur Krievija bija lielais brālis.

Uzvara pār fašimu Otrajā pasaules karā. Ar katru gadu pieauga atsaukšanās uz karu un bieži to rādīja kopā ar notikumiem Ukrainā tādējādi, ka ziņu reportāžās iemontēja nacistu maršus un fonā spēlēja vecu militāru mūziku. Ukraiņus pamazām pataisīja par nodevējiem. Galvenā terminoloģija ziņās tagad bija masu slepkavība, nacisti, fašisti un hunta. Reizē pieauga arī emocionālu viltus ziņu klāsts.

Levadas institūta pētījums vēsta, ka 2012.gadā 74% krievu pret ukraiņiem attiecās pozitīvi. 2014.gada rudenī šis skaitlis bija tikai 24 procenti.

 

Autors ir somu žurnālists un rakstnieks