Kremļa mērķis ir pakļaut Ukrainu. Atliek tikai izvēlēties taktiku
Vēsturnieki nākotnē strīdēsies, vai PSRS mantiniece Krievijas Federācija atsāka cīņu pret ASV un NATO 2007. gadā, kad Vladimirs Putins Minhenes drošības konferencē pārmeta Amerikai vēlmi dominēt pār pasauli un nosauca NATO paplašināšanu par «nopietnu provokāciju», vai jau 2000. gadā, kad čekists kļuva par Krievijas prezidentu, vai arī konflikts starp demokrātiskajiem Rietumiem un valsti, kurai imperiālisms ir daļa no identitātes, bija neizbēgams jau no brīža, kad virs Kremļa 1991. gada decembrī pacēlās «jaunās» Krievijas karogs.
Bet, ja par sākumu var strīdēties, ir skaidrs, ka beigas šim karam vēl nav redzamas. Daudzi Rietumos to nav varējuši vai nav gribējuši saprast. Pārāk sveša viņiem Kremļa valdnieku domāšana, pārāk ērti dzīvot ilūzijās, ka Krievijas neatlaidīgi naidīgā retorika un agresijas uzliesmojumi nevar būtiski kaitēt Eiropas un Ziemeļamerikas brīvībai un labklājībai. Iedomāties, ka Putins ir vienkārši nepatīkams kaimiņš, ar kuru jācenšas sadzīvot.
Tikmēr kara kaldinātāji Kremlī izvērš operācijas. Uzbrukums Gruzijai 2008. gadā. Atentāts pēc atentāta Rietumeiropā. Krimas aneksija 2014. gadā. Iejaukšanās ASV vēlēšanās 2016. gadā. Tām sekojošie kiberuzbrukumi. Intervence Sīrijā, Lībijā, Mali.
Kopumā Putins ar rezultātiem var justies apmierināts, tomēr vienā kaujā viņš līdz šim ir cietis neveiksmi. Pēc sacelšanās 2014. gadā pret viņa ielikteni Janukoviču Ukraina norāvusies no saites un aizvien vairāk nostiprina neatkarību no Maskavas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.