Neizmantotas zemes apmežošana – ilgtermiņa ieguldījums

Ilustratīvs attēls
Kristaps Jēkabsons
Print Friendly, PDF & Email

Mežu apsaimniekošana Latvijā jau ilgāku laiku raisa diskusijas par to, vai mežu mūsu valstī kļūst vairāk vai mazāk. No vienas puses, izskan viedoklis, ka meži tiek pārlieku izcirsti, no otras – ka meža zemes platība Latvijā pieaug. Tomēr visas diskusijā iesaistītās puses ir vienisprātis: mežs ir vērtība un ilgtermiņa ieguldījums. Tāpēc rakstā vēlos koncentrēties uz meža ieaudzēšanu platībās, kur tas nav audzis līdz šim jeb apmežošanu.

Latvijas mežainums palielinās

Valsts meža dienesta apkopotie statistikas dati liecina, ka meži Latvijā klāj 3,08 miljonus hektāru jeb 52% no teritorijas. Salīdzinot – aizvadītā gadsimta 20. gados meži aptvēra 23% no valsts kopplatības. Tas nozīmē, ka simts gadu laikā mežu platība ir dubultojusies. Latvijas zaļās rotas tagad ir vairāk, ja salīdzinām arī ar aizvadītā gadsimta 90. gadiem. Tā, piemēram, 1994. gadā meži aizņēma 2,82 miljonus hektāru valsts teritorijas. Kopš tā laika meža platības ir pieaugušas par aptuveni 600 tūkstošiem hektāru, kas ir visnotaļ iespaidīgs skaitlis.

Šāds kopējais pieaugums pārsvarā tiek skaidrots ar plašu lauksaimniecībai nerentablo zemju apmežošanu, kas tika īstenota 20. gadsimta 60.–70. gados. Otrs procesu veicinošais faktors bija agrārā reforma pēc neatkarības atgūšanas un tai sekojošā lauksaimnieciskās ražošanas sašaurināšanās. Tiek prognozēts, ka nākotnē mežu platības turpinās pieaugt, jo lauksaimniecībā neizmantotā teritorija aizaug dabiskā ceļā vai arī tā tiek apmežota mākslīgi.

Kas ir zeme, ko lauksaimniecībā neizmanto?

Latvijas Agrārās ekonomikas institūta (tagad – LLU Agroresursu un ekonomikas institūts) dati liecina, ka Latvijā lauksaimnieciskā ražošana ir apgrūtināta aptuveni 580 tūkstošos hektāru lauksaimniecības zemju.[1] Tas nozīmē, ka šīs platības var izmantot meža ieaudzēšanai. Raksturojot īsumā, tās ir zemes, kuras dažādu iemeslu dēļ nav piemērotas vai ir nerentablas lauksaimnieciskai izmantošanai. Ir skaidrs, ka kārtīgs saimnieks aramzemē vai iekoptā pļavā mežu nestādīs, un tas arī  daudzviet nav atļauts. Šim mērķim noder citi zemes gabali, kuros augsne ir pārāk liesa vai tie ir grūti piebraucami. Var būt arī tā, ka īpašnieks gluži vienkārši nevēlas nodarboties ar lauksaimniecisko ražošanu. Meža ieaudzēšana ir viena no iespējām, kā tāda veida platības izmantot lietderīgi. Daļā novārtā pamesto zemju ar laiku apmežojas dabiski, taču ir īpašnieki, kas ieaudzē mežu apzināti.

Apmežotās platības pieaug

Ja paraugāmies uz statistikas datiem, tad ieaudzētā meža platība palielinās kopš 2013. gada. Ja pirms astoņiem gadiem mežs tika ieaudzēts 1,5 tūkstošos hektāru lauksaimniecībā neizmantoto zemju, tad pērn šādas mežaudzes bija 6,6 tūkstošos hektāru. Vērts pieminēt, ka meža ieaudzēšanai lauksaimniecībā neizmantotās platībās ir pieejams valsts un Eiropas Savienības finansējums.

Lauvas tiesa – vairāk nekā 4,5 tūkstoši hektāru – no apmežotās zemes ir meža plantācijas. Tās ir īpašiem mērķiem paredzētas mežaudzes, kam ir noteikts speciāls statuss un kas meža īpašniekam sniedz vairākas nozīmīgas priekšrocības. Svarīgākā no tām – uz plantāciju mežiem neattiecas Meža likumā noteiktā koku ciršanas kārtība. Proti, meža īpašnieks var stādīt kokus un arī cirst tos pēc saviem ieskatiem. Piemēram, ilgstoši neappļautu pļavu apstādīt ar bērziem ar nodomu pēc gadiem iegūt papīrmalku vai finierklučus. Tiek uzskatīts, ka plantāciju meža stādīšana ir lietderīga tiem zemes īpašniekiem, kuri nav pārliecināti, ka vēlas savu zemi pārveidot par mežu. Plantācijas statuss dod iespēju pēc gadiem šo platību atkal izmantot lauksaimniecībai. Atliks tikai nogāzt kokus, izraut celmus, nolīst līdumu un apsēt laukus.

Svarīgākais no šādas apmežošanas ieguvumiem – zemes īpašniekam rodas iespēja lietderīgi izmantot citkārt neizmantotu zemi. Taču ir arī citas priekšrocības: dažādojas lauku ainava, meža ieaudzēšana dažkārt var palīdzēt mazināt vides piesārņojumu, turklāt kopts mežs vienmēr priecē acis.

 

Autors ir Ziemeļlatvijas mežsaimnieks un Ziemeļlatvijas meži valdes loceklis

[1] Saktiņa D., Varika A., Lismanis A., Pohl B. (2001). Latvijas lauku attīstības politika: kāpēc un kā?. Rīga: Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūts.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu