Lāčplēša diena – 11. novembris – liek atcerēties zīmīgu uzvaru Neatkarības cīņās, kad Latvijas bruņotie spēki sakāva Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju jeb bermontiešus, atbrīvoja Pārdaugavu no Vācijas atbalstītiem spēkiem.
Vācijas valsts atbalsts Pāvela Bermonta-Avalova spēku karadarbībai pret Latvijas valsti kļuva nepārprotams tikai ar Vācijas ārlietu ministra telegrammu Latvijas ārlietu ministram naktī no 1919. gada 24. uz 25. novembri: “…vācu valdība paziņo, ka viņa ir iecēlusi ģenerāli Eberhardu par vācu virspavēlnieku Baltijā…”
Latvijas ārlietu ministrs 26. novembrī telegrammā vācu Ārlietu ministrijai rakstīja: “…ģenerālis Eberhards paziņo Latvijas pagaidu valdībai, ka krievu-vācu karaspēka nodaļas, kuras operē pret Latviju, atrodas viņa apsardzībā, un tā kā ģenerāļa Eberharda kompetences ir apstiprinātas ar Vācijas ārlietu ministra telegrammu no 23. novembra, tad Latvijas pagaidu valdība ir spiesta nostāties uz tā viedokļa, ka Vācija ir Latvijai uzbrukusi, un tamdēļ Latvija atrodas ar Vāciju kara stāvoklī.”
Lai atzīmētu Pārdaugavas atbrīvošanu, 1920. gadā Satversmes sapulce apstiprināja Lāčplēša Kara ordeņa likumu, atpakaļejoši nosakot 1919. gada 11. novembri par simbolisko tā dibināšanas dienu.
Lai atzīmētu vienīgo karu, ko Latvijas valsts ir jebkad pieteikusi jebkurai citai valstij, Pētera parku Pārdaugavā 1923. gada septembrī pārdēvēja par Uzvaras parku. Ir mazliet ironiski, ka 9. maija pulcētāji Uzvaras parkā atzīmē lielās Padomju savienības uzvaru pār Vāciju, nezinot, ka parka nosaukums oriģināli atzīmē mazās Latvijas uzvaru pār to pašu Vāciju.
Tagad ir pienācis laiks atgūt Uzvaras parka sākotnējo nozīmi, un atļaut tai ieņemt paredzēto vietu vēsturisko notikumu pieminēšanā. Latvijā ir jau pierasta vēstures “pārinterpretācija” – Latviešu Sarkano strēlnieku laukumu un tās pieminekli pārdēvēja vienkārši par Latviešu strēlnieku laukumu un pieminekli, pieminot visus Pirmā pasaules kara un sekojošo divu gadu latviešu strēlniekus.
Rīgas pilsētas valde 1923. gada septembrī pārdēvēja 195 ielas un parkus, un pārdēvēšana turpinājās vēlāko okupāciju laikā, mainot nosaukums šurp un turp.
Pieminekļi arī ir nākuši un gājuši. Trīsstūri starp Brīvības ielu, Tērbatas ielu un Rīgas apgabaltiesu 1990. gadā nosauca par Baumaņa skvēru, par godu arhitektam Jānim Baumanim. Pirmā pasaules kara laikā tur stāvēja Koka Fricis – koka piemineklis vācu karavīram. 1919. gada maijā trīs nedēļas tur atradās Kārļa Marksa biste. Otrā pasaules kara laikā atkal rēgojās vācu karavīra piemineklis, bet šogad turpat uzstādīs pieminekli Gunāram Astram. Baumanis savā skvērā paliks bešā.
Tas laikam ir ļoti moderni – gandrīz sanāk piemiņas vietu “reciklēšana”.
Autors ir laikraksta Latvietis palīgredaktors
Pagaidām nav neviena komentāra