Manī dzīvo bailes 1

Recenzijas autore — Anda Buševica, Latvijas radio žurnāliste
Print Friendly, PDF & Email

Helēnas Oras Panika — apbrīnojami, ka gan grāmata, gan Riga IFF godalgotā īsfilma ir autores debija

Jāatzīstas, ka Helēnas Oras grāmatai Panika labu laiku neuzdrošinājos ķerties klāt. Grāmatas iznākšana bija aktuāla jau vasarā, kad Panika uzlidoja pārdotāko grāmatu topa augšgalā. Par autores jauno identitāti Helēna Ora — iepriekš viņa bija pazīstama kā Dailes teātra aktrise Elīna Dzelme, kā režisora Dž. Dž. Džilindžera dzīvesbiedre, kā uzņēmēja Valērija Maligina sieva — rakstīja prese. Laikam jau intervijas, kas pavadīja grāmatas publicitātes kampaņu, arī atgrūda.
Par spīti standarta atrunai pirmajā lapā, ka «visi notikumi un personāži ir izdomāti», Panika šajās intervijās tika uztverta kā personīga grēksūdze, kas ļāva Helēnu Oru iztaujāt par ļoti personiskiem notikumiem — attiecībām ar alkoholu, trauksmes sajūtas izraisītiem izmisuma soļiem, autores dzīvesbiedriem.
Publiska atzīšanās psihiskā saslimšanā ir drosmīgs solis, akts ar sociālu nozīmi visas sabiedrības mērogā, un pasaulē ko līdzīgu ir darījuši gan politiķi, gan pazīstami aktieri. Latvijas kultūras mērogos man prātā nāk Signes Baumanes izcilā animācijas filma Akmeņi manās kabatās, kurā režisore runā par depresiju, kas viņas dzimtas sievietes piemeklē jau vairākās paaudzēs. Arī Dace Rukšāne, iedrošinot cilvēkus ar līdzīgu diagnozi, publiski atzina, ka cieš no depresijas, taču pirms tam kā izcila rakstniece pierādīja, ka viņas īpašais jūtīgums ļauj radīt labu literatūru. Arī Helēnas Oras debijas gadījumā būtu jāuzdod šis pats jautājums — vai Panika ir autobiogrāfija, slimības vēsture vai māksla?
Lasītāju interesi būtu izraisījis jebkurš no variantiem, sev par lielu gandarījumu jau pirmajās lappusēs konstatēju, ka tā ir māksla. Ļoti labi uzrakstīta grāmata, kurā bez rakstnieces prasmēm parādās vēl arī vairāki citi autores talanti. Latvijas radio 1 raidījumā Radio mazā lasītava Helēna Ora stāsta par grāmatas tapšanu, un, par spīti manam kā lasītājas kopiespaidam, ka grāmata tapusi koncentrētā panikas lēkmju saasinājuma periodā kā mākslas terapija, izrādās, tā veidota diezgan mērķtiecīgi. Tekstā iepludinātā dzeja uzrakstīta krietni sen, savukārt zīmējumi tapuši, kad manuskripts jau gulējis izdevniecībā.
Iemesls, kāpēc man šķita, ka grāmata tapusi vienā elpas vilcienā, meklējams teksta sakāpinātībā. Tā ir proza, teksts iedalīts nodaļās, un arī to struktūra ir dramaturģiski pārdomāta. Taču saiknes starp teikumiem veidojas tik neparedzami un ar tādu spriedzi kā dzejā. Katrai nodaļai ir sava mūzika, brīžiem lasot šķiet, ka tekstu kāds skandētu priekšā. Teātra zinātniece Edīte Tišheizere, raksturojot kādu citu izdevumu — aktrises un režisores Dzidras Ritenbergas atmiņas, kas nesen iznāca grāmatā Es atradu laimi, ievadā konstatē, ka var just — šo tekstu rakstījusi aktrise. Kā to var sajust, paskaidrots netiek, taču man bija interesanti par šo tēmu aizdomāties. Patiešām — kā? Varbūt šo sajūtu varētu attiecināt arī uz Helēnas Oras (viņa taču arī ir aktrise) rakstīto?
Daļa no aktrises darba ir drosme doties iekšā sakāpinātās emocijās, kaut kur vētras acī tomēr saglabājot skaidru prātu, kas ļauj piedomāt pie kustību gleznainuma, balss labskanības, tēla veidošanas. Un zināmas dramaturģijas, savas emocijas ne tikai izdzīvot, bet arī piešķirt tām struktūru un dramaturģisku virzību. Tas sasaucas ar vienā no grāmatas nodaļām izklāstīto teoriju par jūtu trim agregātstāvokļiem. Gluži kā ūdens, paliekot tas pats, var būt sasalis, šķidrs un gāzveida, arī cilvēka sadzīviskās racionalitātes un jūtu izvirdumu izejviela ir viena un tā pati, un te arī ir izskaidrojums nodeldētajai frāzei, ka no prāta līdz neprātam ir tikai viens solis.
Panikā vēl viens būtisks autores izpausmes veids ir zīmējumi. Reizē ar grāmatu tapusi arī animācijas īsfilma Panika, kas izrādīta gan Kannu kinofestivālā, gan animācijas filmu festivālā Ansī, gan arī Rīgas Starptautiskā filmu festivāla konkursā, kurā Helēnas Oras īsfilma Panika saņēma balvu attiecīgajā kategorijā. Šo faktu pieminu arī tāpēc, ka ne tikai vizuāli radītajos tēlos, bet arī grāmatas tekstā ir līdzība ar animāciju: tēli stāstījumā transformējas, pārtop. Tā ir sajūta, ka jebkurā brīdī var notikt jebkas, taču viss, kas notiek, ir spilgti un brīnumaini.
Helēnas Oras Panika ir patiešām talantīga cilvēka daudzpusīgo prasmju manifestiācija. Apbrīnojami, ka gan grāmata, gan īsfilma ir autores debija. Slimības apzināšanās nostrādājusi kā ierosinātājs sevis dziļākai pašizziņai, arī brīvībai izdzīvot, analizēt un dokumentēt savas sajūtas. l

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu