Cilvēce joprojām nav radusi atbildi uz neiespējamo jautājumu, kas bija pirmais — vista vai ola? Zemnieku saimniecībā Sprīdīši pirmais noteikti bija saimnieks Artis Galejs, tikai tad nāca 5700 brīvu, laimīgu vistu un, protams, olas
Vasarā vistas mostas ap četriem no rīta. Paēd, papļāpā, sāk dēt un gaidīt kopējus, kuri ierodas pēc sešiem, — darbs ar vistām domāts īstiem cīruļiem, nevis mūžam miegainajām pūcēm. Jaunās vistiņas jau agri izdējušas savas mazās, īpaši vērtīgās oliņas, kamēr vecākās kundzes vēl staipa stīvās gūžas un tikai taisās uz dēšanu. Visvairāk klukstes gaida, kad atvērsies parādes durvis un varēs iet laukā. Ja plosās bargs negaiss, no debesīm gāžas krusa vai ziemā piesalst zem mīnus 10 grādiem, dāmām diemžēl jāpaliek kūtī. Viņas ar to nav mierā un pulcējas pie ārdurvīm, kur kā brīvības cīņu demonstrantes stundām nikni blenž uz durvju rokturi cerībā ar hipnozes spēku to dabūt vaļā.
«Ar vistām ir vēl trakāk nekā ar bitēm!» smejas Artis Galejs un piebilst, ka vistiņas ir jāmīl. Ja nepatīk vistas, nekāds olu bizness nesanāks. Darbs ar dzīvu būtni prasa maigumu.
Vistas ir ziņkārīgas, cimperlīgas, uzstājīgas un neparedzamas. Tām vajag saimnieka uzmanību un darbu septiņas dienas nedēļā. «Piemēram, vakar bija skaista vasaras svētdiena, varētu ar ģimeni aizbraukt uz jūru vai ezeru atpūsties. Bet sešos no rīta man zvana kopējs un kliedz — ir ziepes! Jaunajā kūtī vistas ne kāpēc sadomājušas, ka foršākā vieta, kur tupēt, ir laukumiņš patrepē. Vismaz 100 vistas grib tur sastumties, viņas var cita citu nospiest un nosmacēt. Rauju mugurā kombinezonu, skrienu uz kūti un sāku būvēt sētiņu apkārt kāpnēm… Protams, esmu nikns uz vistām! Kāpēc viņām vajadzēja radīt krīzi tieši svētdienā?» Dzīve ar vistām ir kā gogelmogelis — tajā ir gan saplīsušas un sakultas olas, gan sava daļa salda cukuriņa.
Tā tas iet jau septiņus gadus, kopš Artis nopirka pirmās 300 vistas. Ar nelielo starta kapitālu varējis atļauties pirkt cāļus tikai Ss.lv vietnē. Kundze no Jelgavas apgalvojusi, ka cāļi ir gatavie zelta gabaliņi. Diemžēl ilgi viņi nedzīvoja, visi izrādījās neglābjami slimi un atmeta pedāļus. Tomēr Artis nebija gatavs atmest ar roku savai idejai par Sprīdīšu olām. Sāka visu no gala.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.