Apsīšu ģimenes Līgo stāsts rada maģiskas gaidīšanas prieku. Tūliņ būs Jāņu nakts — laiks nosargāt gaismu, uztaisīt traci un sasmelties mieru un spēku
Pēc skrejošas dienas nonākt Dzērbenes Lejniekos ir svētlaime. Viegli šalc vējiņš, san pļavas, dīķmalā ganās aitas, un trīs brīnišķīgas dāmas ar siltām acīm — mamma Elīna Apsīte un meitas Dārta un Austra — mani sagaida ar kūkām un ģimenes vīriešu — tēta Raivja un brāļa Dāga — audzētu foreli un ar saviem stāstiem uzbur īstu Līgo burvību. Tikmēr vīriem ir vīru darbi — kā ik gadu, kopā ar kaimiņu Alvi tētis Jāņu kalnā taisa ugunskuru, tik brangu kā māja.
Apsīšu ģimene saimnieko Jettes Užānes jeb Cimdu Jettiņas mājās, ko viņas tēvs uzcēla 1925. gadā. Agrā bērnībā Jette saslima ar kaulu tuberkulozi, visu dzīvi aizvadīja ratiņkrēslā savās dzimtajās mājās un adīja cimdus. «Viņa ir īpaša Latvijai, jo izveidoja jaunu žanru — cimdu gobelēnus,» stāsta Elīna. Viņa Jettes dzīvesgudros domu zibšņus apkopojusi grāmatā Jettes dienu grāmata un 2017. gadā viņas stāstu iedzīvinājusi kustību izrādē Kā man gribas iet. Pašlaik Elīna Latvijas Universitātē doktorantūrā studē folkloristiku.
1980. gadā Lejniekos pie Jettes nejauši ieradās Elīnas tētis, mākslas zinātnieks Māris Brancis. Viņš darbojās Jelgavas amatierteātrī un brauca viesizrādēs. Vietējie māksliniekus izguldīja savās mājās, un viņš nonāca pie Jettiņas, ar kuru norunāja visu nakti. Ieraudzīdams viņas cimdus, Māris Brancis nodomāja — pasaulei tie jāredz! Un pamazām sāka veidot izstādes.
Tajā pašā gadā viņš uz Lejniekiem atveda sievu un sešgadīgo Elīnu. Kopš astoņu gadu vecuma meitene ar Jetti un viņas kaķiem aizvadīja visas bērnības vasaras un brīvlaikus. Reizumis Jettiņa meitenei bija pagādājusi kādas radībiņas, par ko rūpēties, — vistiņas, trušus vai kaziņas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.