Apiņots ģimenes bizness ar rozīnēm • IR.lv

Apiņots ģimenes bizness ar rozīnēm

Edgars Zaharovs, Madonas Alus saimnieks. Foto — Andris Vanadziņš
Andris Vanadziņš

Madonas alus ir kā tāds omulīgs mājastēvs, kurš necenšas viesus pārsteigt, kā īpaši izrādoties. Drīzāk tas rāmi un neuzkrītoši rada tik jauku atmosfēru, ka gribas uzkavēties. Tāpēc vieta pie galdiņiem brūža vasaras terasē Praulienas Bodniekos jārezervē savlaicīgi

Ceļš līdz savai alus darbnīcai Edgaram Zaharovam bija līkumots kā netālu plūstošā Aiviekste. Iepriekš viņš, kā pats saka, tirgoja atkritumus, proti, piegādāja tuvējiem kaimiņiem austrumos stiklu otrreizējai pārstrādei. Veicās labi līdz brīdim, kad uznāca ekonomiskā krīze. «Kad ukraiņu grivnas vērtība pret eiro kritās vairāk nekā trīs reizes, viņi vairs nespēja samaksāt par jau piegādāto stiklu. Bija divas iespējas — tiesvedība, kas ilgtu bezgalību un, visticamāk, beigtos bez rezultāta, vai barters. Nospriedu, ka daudzi vagoni ar tukšām alus pudelēm ir labāks variants par bezcerīgu tiesvedību,» rāmi malkojot medalu, savus krīzes menedžmenta labirintus atceras Edgars.

Atgriezies Latvijā, naski devās tikko atvesto preci piedāvāt vietējiem aldariem. Tie domīgi vilkuši — pudeles labas, bet, zini, visapkārt krīze, naudas nav, varam piedāvāt vienīgi… alu. «Nodomāju — o, tas tomēr ir labāk nekā tukšas pudeles — un piekritu,» optimistiskas pieejas priekšrocības iezīmē Edgars. Taču piegādāt pret pudelēm iemainīto alu lielajām veikalu ķēdēm nebija pat vērts mēģināt, tāpēc Zaharovs izveidoja savu alus veikaliņu ķēdīti un… ledus sakustējās. Ukraiņu pudelēs pildīja latviešu alu, ko pirka dažādu tautību izslāpušie, un uzņēmums pēc gariem bartera līkločiem tika pie naudas, ko ieguldīja… alus tirdzniecības attīstībā.

Juniori un jauni apvāršņi

«Mēs labi sadarbojāmies ar mazajām alus darītavām. Piegādājām tām pudeles, izejvielas, pārdevām viņu alu. Tāds stabils un patīkams bizness. Ja esi alus cienītājs, kurš tirgo alu, rītos vienmēr ir prieks iet uz darbu,» omulīgi smaidot klāsta Edgars. Tikām no studijām Austrālijā, tās gan nepabeidzis, atgriezās dēls Rolands. Zaharovam senioram, kurš strikti uzskata, ka iesāktais vienmēr jānoved līdz galam, šāds juniora gājiens radīja «neatstāstīšu, kādas pārdomas». Sagaidīšanas sveicienu vietā pateicis kādu apiņotāku vārdu, Edgars dēlu iesaistīja alus tirdzniecībā un… ierastajā darbu rutīnā parādījās jauni apvāršņi.

Biznesam Rolands pievērsās azartiskāk nekā studijām Ķengurzemē. Iepazīstot mazo alus brūžu lielās jaunrades iespējas, viņš ģimenes biznesa kūkai pievienoja savu rozīni — ideju vārīt alu pašiem. Edgars šo piedāvājumu uztvēris ar entuziasmu. «Rolands savos knapi divdesmit gados visai regulāri centās mani mācīt, kā jāstrādā un kā jādzīvo. Var jau saprast, jaunības maksimālisms, bet bija brīži, kad manas tolerances rezerves izsīka. Kad uzzināju, ka pārdošanā ir izlikts Madonas Alus, nodomāju — lieliski, lai padzīvo jauneklis lauku klusumā 150 km attālumā no Rīgas un vāra alu. Vismaz nemācīs mani dzīvot,» ar humora notīm balsī pievēršanos lauku uzņēmējdarbībai apraksta Edgars. 2015. gada janvārī viņi iegādājās ēku, kurā iepriekš arī bija darīts alus.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu