15 gadu laikā noslēpumainais ielu mākslinieks Kiwie kļuvis pazīstams ar Resnā monstra tēlu, kas apdzīvo ēku fasādes Latvijā un ārzemēs. Nupat viņš ar domubiedriem nācis klajā ar pasaulē līdz šim nepieredzētu, novatorisku ideju, kā nekustamos, monumentālos mākslas darbus tirgot digitālajā vidē
Tuvākie draugi viņu sauc par Saimi, pārējie — par Kiwie, bet savu īsto vārdu un seju mākslinieks publikai neatklāj. Atsūtītajos portretos redzams viņa publiskais tēls — padzīvojis vīrs ar atkāpušos matu līniju un ekstravagantu, jauneklīgu ģērbšanās stilu vārdā John Dick. Savukārt telefonsarunā uz jautājumiem atbild enerģisks, sirsnīgs jauns vīrietis, kura vienkāršajā izteiksmē jaušama gan nosvērtība un ass prāts, gan laba humora izjūta.
Kiwie ir izteikts rokraksts ar apbrīnojamu produktivitāti un izdomu. Jaunākais projekts Kiwie 1001 veiksmīgi devis startu ielu mākslai digitālajā tirgū, iedvesmojot arī citus ne tikai izbaudīt radīšanas procesu, bet arī nopelnīt, tirgojot līdz šim grūti pārdodamo rezultātu.
Tomēr darbības sākumā māksliniekam par atzinību nācās pacīnīties. Kad 2006. gadā Kiwie pirmoreiz izgāja ielās «krāsot», ielu mākslinieku komūna viņu neesot gribējusi pieņemt. «Visi krāsoja burtus, bet man tas šķita garlaicīgi. Sekoju līdzi māksliniekiem, kuri zīmē tēlus. Citi maniem darbiem krāsoja pāri, un tad es izveidoju šo monstriņu, lai krāsotu pāri viņiem. Tāpēc arī lielie zobi — lai viņš varētu apēst burtus,» Kiwie ar smaidu izstāsta īso versiju par Fat Monster jeb Resno briesmoni, ko pats sarunā vairākkārt sauc par ruksi.
Ar laiku nīdēji pazuduši, bet monstriņš ielās kļuva biežāk sastopams. Cits pēc cita darbi parādījās uz dzīvojamo namu fasādēm, elektrības būdiņām un pamestām mūra sienām, katru reizi briesmoni asprātīgi apspēlējot un pielāgojot apkārtējai videi. Daļa no zīmējumiem ar ēku īpašniekiem ir saskaņoti, citi — ne. Mākslinieks vadās pēc sava «iekšējā kompasa» un cenšas, lai rezultāts nebūtu «pliks vandalisms». «Man nepatīk sajūta, ka mans darbs kādam traucē. Protams, cilvēki un viņu atsauksmes ir dažādas, bet cenšos pievērst uzmanību tam, vai darbs iederas konkrētajā vietā.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.