Māja brālim • IR.lv

Māja brālim

4
Drīzumā Alise sāks dzīvot patstāvīgi dzīvoklī Rīgā, kas pašlaik tiek remontēts. Viņa nevēlas, lai rūpes par brāli paliek tikai uz tēva pleciem. Foto — Reinis Hofmanis
Ieva Alberte

Alises Rasas Lapiņas (22) brālis Jānis ir persona ar īpašām vajadzībām. Līdz šim par viņu ikdienā rūpējās mamma, taču nesen viņa aizgāja mūžībā. Tagad to dara tētis. Tomēr Alise cer, ka brālis reiz tomēr varēs dzīvot grupu mājā Ogrē, pret kuras būvniecību negaidīti sākuši protestēt atsevišķi vietējie iedzīvotāji

Saulesbrillēs un ar handsfree ausīs Alise stūrē no Lielvārdes uz Rīgu. Tikmēr sarunājamies attālināti. Uz Rīgu viņa dodas, lai remontētu dzīvokli, jo vēlas dzīvot patstāvīgi. Savu telpu vajag, lai strādātu un koncentrētos programmēšanas studijām, kas jābeidz šopavasar. Pērn rudenī, otrajā pandēmijas vilnī, Alise no Rīgas pārvācās pie vecākiem uz Lielvārdi, jo pasliktinājās mammas Elitas veselība. Gribējās viņu atbalstīt. «Jau tad, kad 2019. gada vasarā mamma pateica, ka viņai galvā ir labdabīgs audzējs, nojautām, ka visu mūsu dzīve mainīsies,» atceras Alise. 

Decembrī mamma nomira. Par brāli Jāni (24) turpināja rūpēties tētis Agris, Alise palīdzēja. Taču tētis nav mūžīgs. Tieši tāpēc tik ļoti vajadzīga grupu dzīvokļu māja jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Patlaban tādas top daudzviet Latvijā, ieplānota arī Ogrē. Viena no mājas idejas autorēm bija Elita, viņa domāja par dēla nākotni. Taču marta sākumā parādījās ziņas, ka desmit gadus lolotajai idejai šķēršļus liek vietējie iedzīvotāji. Mammas vietā šobrīd brāļa tiesības aizstāv Alise.

Gaida mammu

Lapiņi ir rīdzinieki. Kad Alisei bija pusotrs gads, ģimene sāka meklēt māju netālu no Rīgas. Jāņa dēļ. Tolaik četrgadnieks ar bērnu cerebrālo trieku un autiskā spektra iezīmēm bija jutīgs. Māja ar dārzu būtu ērtāka. Tai vajadzēja būt galvaspilsētas tuvumā, jo Elita strādāja Tildē par tulci. Un arī tuvu Ķegumam, kur mita viņas vīra Agra radi. Ideālajā variantā — Ogrē, taču neko piemērotu atrast neizdevās, tāpēc nācās rādiusu paplašināt un apmesties Lielvārdē. 

«Bērnībā man ar Jāni bija tādas pašas attiecības kā visiem brāļiem un māsām. Strīdējāmies, kāvāmies. Bieži vien cilvēki nesaprot, kā tas iespējams, jo Jānis nerunā,» saka Alise. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu