Lielas krīzes mūs mobilizē, bet patīk arī atlaist grožus
Mēdz teikt, ka laika sajūta ir subjektīva. Bērnībā un jaunībā katrs mirklis ir jauns un pat daži mēneši var šķist neizmērojami milzīgs hronoloģisks attālums. Vecākiem cilvēkiem, kā vēsta sentimentālais šlāgeris, gadi skrien kā stirnas. Tā tas būtu «normālos laikos».
Taču šie nav normāli laiki, un domājams, ka pilnīgi visiem, gan jauniem, gan veciem, aizgājušie 12 mēneši likušies kā vesela mūžība.
Pagājis gads, kopš valdība pērn 12. martā pieņēma rīkojumu nr. 103 «Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu», lai ierobežotu tobrīd jaunā, draudīgā SARS-CoV-2 vīrusa izplatību.
Bija pagājušas tikai desmit dienas, kopš pirmās vīrusa izraisītās slimības Covid-19 diagnozes Latvijā, un reģistrēto inficēto skaits starp 11. un 12. martu bija strauji pieaudzis — no 2 līdz 6. Kopējais inficēto skaits Latvijā bija 16.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.