Laimes lāci gaidot jeb Kā nesasniegt klimata mērķus

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Dace Cīrule, FICIL Zaļās ekonomikas attīstības darba grupas vadītāja
Print Friendly, PDF & Email

Eiropas Komisijas klimata mērķi 2050. gadam nosaka, ka Eiropas Savienībai jākļūst par resursu ziņā efektīvu, videi draudzīgu un konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni. Ja mēs skatāmies uz šiem mērķiem kā rezultātu, kas jāsasniedz nevis valstij, bet katram iedzīvotājam, Latvijas sabiedrībai līdz 2050. gadam vajadzētu nonākt pie izpratnes, ka esam atbildīgi par to, ko darījām vakar, ko darām šodien un ko darīsim rīt, turklāt ļoti plašā kontekstā. Klimata mērķi nav sasniedzami, ja jutīsimies atbildīgi tikai par sevi.

Ilgtspēju, klimata mērķus un zaļo ekonomiku ir viegli iztēloties kā okeānu, kurā cilvēks jūtas dezorientēts un nezina, uz kuru pusi peldēt, jo viņam nav priekšstata, cik liels ir okeāns un cik tālu krasts. Tāpēc varbūt labāk nekustēties un cerēt, ka izdosies nenoslīkt, bet varbūt peldēt atpakaļ uz zināmo krastu. Saprotu apjukumu, runājot par tik plašu jautājumu loku, ko ietver cīņa ar klimata pārmaiņām, bet šī loka sašaurināšana līdz atsevišķām darbībām rada iluzoru priekšstatu, ka nekas daudz jau nav jādara. Mums jāpaveic ārkārtīgi daudz, un jāsāk ar vērtību sistēmas pārskatīšanu.

Mūsu sabiedrībā kopumā trūkst izpratnes, ka esam saimnieki savā zemē un ka brīvība nāk komplektā ar atbildību. Mums ir brīvība izvēlēties, kur gribam iet, bet arī atbildība virzīties mērķtiecīgi, netraucējot citiem un tā, lai pēc mums pa šo ceļu varētu iet vēl citi.

Mēs gaidām, ka mums kāds no malas pateiks, kas jādara, iedos naudu un instrukcijas, kā to tērēt, un pašlaik vēl ir salīdzinoši maz labu iniciatīvas piemēru, no kuriem iedvesmoties. Sabiedrības vairākumam trūkst spējas sadzīvot ar vienu no uzņēmējdarbības pamatprincipiem: ir taisnīgi un godīgi, ja par labi padarītu darbu tiek saņemta atbilstoša peļņa. Citiem vārdiem, peļņa ir pašsaprotama, dabiska un sabiedrībai kopumā nepieciešama parādība uzņēmējdarbībā (ne mirkli neizliekoties, ka uzņēmējdarbībā nebūtu konstatējami arī negatīvi piemēri ar krāpšanos, nodokļu vai algu nemaksāšanu). Tomēr kopumā ir jāpārslēdzas no “kā nopelnīt” uz “kā darīt kaut ko labu, vienlaikus nopelnot”. Iztēlosimies ciematiņu, piemēram, Dānijā vai Kanādā – tur visi būs atraduši veidu, kā saslēgties vienotā sistēmā un pēc iespējas saimnieciski izmantot resursus. Vienam saule ražo enerģiju, un viņš padalās ar kaimiņu, otram ir dziļurbums, kas siltumu iedos pašam un kaimiņam. Tādējādi uz maziem piemēriem veidojas kopēja sapratne, ka ir normāli dalīties, taču vienlaikus arī gūstot peļņu (ieguvumu) – savai mājai, kaimiņam, ciemam un tā arvien plašāk. Šāda izpratne ļauj kopīgi ieguldīt kopīgi iegūto vai nopelnīto arvien tālākā attīstībā – uzturēt, atjaunināt un uzlabot. Tieši par to runā klimata mērķi – uzņemties atbildību plašākā kontekstā, ne tikai par sevi, bet arī par savu kaimiņu, uzņēmumu un valsti.

Cīņa ar klimata pārmaiņām nav ne vienkārša, ne lēta, tomēr dažos uzņēmējdarbības sektoros tā rit aktīvāk nekā citos. Pirms Eiropas ierasto ikdienu sagrāva Covid-19, īpašu degsmi klimata pārmaiņu apkarošanā izrādīja IT un telekomunikāciju jomas uzņēmumi. Virkne viesnīcu un restorānu ar milzīgu entuziasmu meklēja risinājumus sev un izglītoja savus apmeklētājus. Latvijā tā vēl nebija paguvusi izveidoties par plaši izplatītu tendenci. Toties mums ir pirmrindnieki IT un telekomunikāciju jomā, arī daži valsts uzņēmumi izceļas ar ļoti spēcīgu iekšējo kultūru un neizsīkstošu enerģiju, pieņemot un iedzīvinot lēmumus klimata atbalstam. Top dažādi inovatīvi risinājumi, jaunuzņēmumi pievēršas efektivitātei un procesu uzlabošanai. Ja dažiem valdes locekļiem ir salīdzinoši viegli savā starpā vienoties, tad tieši iekšējā kultūra uzņēmumā ir tā, kas ļauj īstenot pieņemtos lēmumus visā lielajā kolektīvā, un te atkal nonākam pie indivīda atbildības.

Joprojām mūsu sabiedrībā netrūkst cilvēku, kuri izteikti rūpējas par savu māju, taupa resursus, šķiro atkritumus un ievēro videi draudzīgu dzīvesveidu, bet, tiklīdz aiziet uz darbu, pārslēdzas kolektīva režīmā un mierīgi dara lietas, kas nekādi neiet kopā ar viņu rīcību mājās.

Šis cilvēks neizslēdz aiz sevis gaismu, neaizgriež ūdens krānu, nenomazgā krūzīti, bet gaida, lai apkopēja visu savāc un sašķiro atkritumus viņa vietā. Tā ir plaši izplatīta dubulta morāle – kopīgais nav mana atbildība, bet viegli pārtop par kolektīvu bezatbildību. Indivīds nejūtas līdzatbildīgs par kopīgo. Tomēr klimata mērķu sasniegšanai ir nepieciešama mūsu visu līdzatbildība un iesaiste.

Uzņēmumus, sevišķi eksportējošos, kļūt klimatneitrāliem neizbēgami piespiedīs dalība starptautiskajās izejvielu un produktu ķēdēs, kur būs jāpierāda, kā produkts ir tapis. To noteikti jau jūt uzņēmumi, kuri strādā ar skandināvu partneriem. Skandināvu izteikti atbildīgo domāšanu regulē nevis likums, bet tieši sabiedrības apziņa. Cilvēkiem ir svarīgi, ko viņi pērk, vai precei, par ko viņi gatavojas izdot naudu, ir atbilstoša kvalitāte. Tikmēr mēs skatāmies uz cenu. To lieliski ilustrē publiskie iepirkumi, kur, neraugoties uz 2017. gada grozījumiem, joprojām 90% gadījumu tiek meklēts nevis saimnieciski izdevīgākais piedāvājums, bet zemākā cena. Un tieši tāpat vairums sabiedrības rīkojas veikalā, pērkot ikdienas preces – mums bieži ir vienaldzīga produkta izcelsme un tas, cik lielā mērā šī produkta nonākšana veikala plauktā ir ietekmējusi vidi. No vienas puses, tas ir saprotami. Latvijā nav izveidojies plašs un stabils vidusslānis, tādēļ preču iegādi pārsvarā diktē zemais ienākumu līmenis. No otras puses, neķeroties pie plaša un stabila vidusslāņa izveides, mēs netiksim laukā no šī apburtā loka.

Ar pātagu daudz nepanāksi. Lai gan vairākums joprojām kaut ko mainīs tikai tad, kad to noteiks likums, burkāna metode ir iedarbīgāka. To redzam uzņēmumos, kas līdz šim ir veidojuši dažādas motivācijas un atbalsta programmas ikdienas paradumu maiņai. Tagad nesenie Komerclikuma grozījumi ir radījuši arī iespēju motivēt darbinieku atbildību un līdzdalību uzņēmuma kopējā izaugsmē, piešķirot tiem zināmu skaitu uzņēmuma kapitāldaļu. Tiklīdz darbiniekam iedod gabaliņu no lielā pīrāga, domāšana sāk mainīties: cilvēks parēķina, ka tad, ja uzņēmums tērēs mazāk papīra, plastmasas glāzīšu un padarīs maksimāli efektīvus savus iekšējos procesus, uzņēmumam atliks līdzekļi dividendēm, ko būs patīkami saņemt. Tas izgaismo mūsu sabiedrības patērētāja dabu, taču ir efektīvs līdzeklis, lai mainītu domāšanu. Savukārt uzņēmumi justos daudz vairāk motivēti, ja kredītiestādes kopumā izrādītu lielāku entuziasmu klimata mērķu finansēšanā un darītu to uz draudzīgākiem noteikumiem. Dažas no kredītiestādēm Latvijā šobrīd to jau aktīvi dara un stāsta saviem klientiem. Taču gribētos, lai arvien mazāk kļūtu to uzņēmēju, kuri labāk dzīvo pa vecam, izvairoties uzņemties jaunas iniciatīvas, bet tam būtu jāpiesaista finansējums.

Nav vienas atslēgas vai instrumenta, kā sasniegt Eiropas Komisijas noteiktos mērķus, taču ir jāstrādā pie sabiedrības kopējās apziņas maiņas. Tāpēc no valsts puses noderīgākas par subsidētiem instrumentiem būtu investīcijas sabiedrības izglītošanā un izpratnes vairošanā. Ceru, ka par gabaliņu lielajā puzlē, kas ir neizbēgami svarīga visiem, kļūs arī Lielbritānijas vēstniecības Rīgā rīkotais zaļais meetup “Ceļā uz COP26”. Ja pēc šī pasākuma kaut vai tikai viens cilvēks vai uzņēmums mainīs savus uzskatus un nolems turpmāk rīkoties citādi, ar jaunu atbildību, tas jau būs vērtīgs ieguvums. Jau vairākās paaudzēs mums visiem Latvijā skolā jālasa “Sūnu ciema zēni”. Ja reiz ejam cauri dažādām izglītības reformām un runājam par to, ka skolā jāapgūst lietas, ko praktiski pielietot dzīvē, tad Laimes lāča jautājums neizbēgami ceļams gaismā. Pārstājam gaidīt un meklēt, ķeramies pie darba! Paši jau vien esam tas Laimes lācis.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu