Kam Latvijai augstskolas?

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Arkādijs Zvaigzne, Hārvarda Universitātes doktorants
Print Friendly, PDF & Email

Patlaban Saeima skata vienus no pēdējo gadu apjomīgākajiem grozījumiem Augstskolu likumā. Tie sevī faktiski ietver visas augstākās izglītības sistēmas pārskatīšanu. Daudzos aspektos reforma palīdzēs spert nākamo soli attīstībā, bet tajā nemanāmi saglabājušies arī pagātnes rēgi. Šie rēgi radušies, jo mūsu augstākās izglītības sistēma ir nemitīgā attīstībā, kurai mūsu izpratne ne vienmēr paspēj attīstīties līdzi. Ir laiks pārdomāt, kāda ir augstskolu loma sabiedrībā un ko nozīmēs to stratēģiskā specializācija, ko paredzēs jaunie grozījumi.

Diskusijas par augstskolu tipoloģiju turpinās jau vairāk nekā gadu. Pašlaik Saeimas komisijā panāktā vienošanās ir veidot trīs ar pus tipu augstākās izglītības iestādes – zinātnes universitātes, lietišķo zinātņu augstskolas un mākslas un kultūras augstskolas. Un vēl “pus” tips – koledžas, kas teorētiski nebūs augstākās izglītības iestādes, bet īstenos augstākās izglītības studiju programmas. Lai gan par konkrētiem tipiem varētu diskutēt, augstskolu tipoloģija kopumā virzās pareizajā virzienā, jo Saeimas komisija precīzi apzinās, ka augstākajai izglītībai ir vairāki pastāvēšanas mērķi.

Tipoloģijas izveidošana arī palīdz spert nākamo soli mūsu augstākās izglītības sistēmas attīstībā. Tā paredz, ka iestādes varētu likt uzsvaru uz dažādiem mērķiem.

Līdz šim zinātne bija uzstādīta kā galvenais mērķis visām Latvijas augstākās izglītības iestādēm. Taču jaunā tipoloģija šo cenšas risināt, nosakot, ka lietišķo zinātņu augstskolas primāri nodarbosies ar darbaspēka radīšanu. Raugoties uz pasaules praksi, Eiropas Padome uzskaita četrus augstākās izglītības mērķus: sagatavošana darba tirgum, aktīvu pilsoņu sagatavošana demokrātiskai sabiedrībai, personīgā attīstība un zinātne un pētniecība.

Tomēr visus ieguvumus, ko iegūst no tipoloģijas, izdzēš vēl aizvien aktuālā ideja par stratēģisko specializāciju pēc studiju jomas. Tas rada problēmu situācijā, kad reģionālai augstskolai būtu noteiktas jomas, kurās tā galvenokārt darbojas, un, ja šajā reģionā rastos jauns uzņēmums, kas neatbilst iestādes jomai, tad iestādei būtu nepieciešama valdības atļauja ar šo uzņēmumu sastrādāties. Sanāk, ka augstskolas specializēsies pēc tā, vai tās rakstīs publikācijas humanitārajās vai sociālajās zinātnēs, nevis pēc tā, vai tās nodrošinās izcilu studiju procesu vai zināšanu pārnesi no augstskolas uz uzņēmumiem. Tas arī radīs resursu sadrumstalotību – ja augstskola izlems veidot datorzinātnes studijas, lai palīdzētu nodrošināt Latviju ar tai nepieciešamajiem speciālistiem, tai nāksies piesaistīt ne tikai labus pasniedzējus, bet pretendēt uz starptautiski atzītu zinātnisko izcilību šajā jomā.

Problēma tāda, ka augstākās izglītības iestādes nav monolītisks veselums un katra iestāde atrod savu lomu. Kaut vai savstarpēji salīdzinot Rīgas Ekonomikas augstskolu, Banku augstskolu un Biznesa augstskolu Turība, kuras visas iegūs lietišķo zinātņu augstskolas statusu un sagatavo uzņēmējus un ekonomistus, ir skaidrs, ka tām ir krasi atšķirīgas misijas.

Es nezinu iemeslu šai aizrautībai ar piramīdas būvēšanu, kas sastāvētu tikai no smailes, bet ir jāsaprot, ka šādai smailei jārodas no plašiem pamatiem, kas ļautu radīt kritisko masu ar izcilību. Piemēram, ASV augstākās izglītības sistēma nesastāv no Hārvarda un Stenforda universitātēm, un Igaunijā nav tikai Tartu Universitāte. ASV tikai 10% no iestādēm sagatavo vairāk par 20 doktoriem gadā[1]. Lai gan gribētos, lai Latvija sastāv tikai no izcilām zinātnes universitātēm, tomēr reti kura sistēma tā darbojas.

Latvijas augstākās izglītības etalonā – Igaunijā – pastāv universitātes un profesionālās augstākās izglītības iestādes, kuru mērķis ir veicināt mūžizglītību atbilstoši darba tirgus vajadzībām, nodrošināt izglītības un attīstības pakalpojumus, un tikai pēc tam nodarboties ar pielietojamo zinātni[2]. Savukārt katrai universitātei ir sava misija, kas ir noteikta katras universitātes individuālajā likumā.

Esošajos priekšlikumos par stratēģisko specializāciju vēl aizvien ir paredzēts, ka iestādēm būs jāvirzās uz zinātnisko izcilību tajā jomā, kurā tās darbojas. Attiecīgi sanāk, ka tipoloģija nenoteiks misiju un mērķus, jo stratēģiskā specializācija pasaka, ka visas tāpat būs zinātnes universitātes.

Visas augstskolas nevar būt izcilas zinātnē, jo zinātne ir ārkārtīgi dārga un pieprasa nozīmīgus cilvēkresursu ieguldījumus. No idejas, ka visas augstskolas būs izcilas zinātnē, rodas situācija, kad ES fondi tiek izmantoti, lai iepirktu zinātniskās iekārtas visās iestādēs, taču nabadzīgā zinātnes finansējuma dēļ pēc tam iekārtas netiek izmantotas, jo trūkst cilvēku.

Vēl viens no reformā paredzētajiem soļiem ir augstskolu padomju izveide. Uz papīra, padomju mērķis ir veicināt augstskolu brīvību un spēju reaģēt uz sabiedrības un darba tirgus vajadzībām. Ņemot šo vērā, šķiet neloģiski ierobežot šādas aktivitātes vairāk nekā absolūti nepieciešams. Reformas ietvaros mums būtu jātiek vaļā no pēc iespējas vairāk pagātnes rēgiem, kas traucē attīstīties. Sīki un smalki visu regulējot, tiek iznīcināta inovācija jau saknē.

Ir laiks domāt par Latvijas augstāko izglītību kā ekosistēmu. Kā jebkura ekosistēma, kas ir ļoti daudzveidīga un savstarpēji saistīta, tā nevar sastāvēt no pāris sugām. Valstij ir jādefinē savas gaidas no augstskolām, kas neaprobežotos tikai ar vietu sasniegšanu reitingos.

Arī darba devēji raugās plašāk – Latvijas Darba devēju konfederācija lūdz ieviest darba vidē balstīto mācību ieviešanu augstskolās[3], kas nozīmētu stiprināt to pedagoģisko nevis zinātnisko misiju. Arī Latvijas informācijas un komunikācijas nozares attīstībai galvenais izaicinājums ir nevis zinātniskā darbība, bet gan pietiekošs absolventu skaits un kompetence[4], kas atkal ir saistīts ar pedagoģisko misiju.

Pirms vairākiem gadiem, kad par attīstības virzienu tika pasludināta Latvijas augstākās izglītības virzība uz lielākiem zinātniskajiem sasniegumiem, tas tika pamatots ar mūsu salīdzināšanu ar citām valstīm. Tajā laikā nebija resursu un infrastruktūras, lai padziļinātāk mērītu augstākās izglītības iestāžu darbību. Šobrīd šāda infrastruktūra augstskolu vispusīgai izvērtēšanai jau ir izveidota un vēl papildus top. Tādēļ, veidojot gaidas pret mūsu augstākās izglītības iestādēm nākotnei, ir jāsper nākamais solis un jāļauj iestādēm darboties sabiedrības interesēs, augstskolām pašām uzņemoties iniciatīvu un atbildību par savas misijas un sabiedrības mērķu sasniegšanu.

Uzskats par stratēģisko specializāciju pēc jomas un to, ka visām augstskolu misijām būtu jābūt ar uzsvaru uz zinātni, jau līdz šim ir veicinājis neefektīvu resursu izmantošanu un vienpusēju Latvijas augstākās izglītības sistēmas attīstību. Par augstāko izglītību ir jādomā kā par ekosistēmu, kurā darbojas dažādas sugas un kur katra ir evolucionējusi, lai varētu ieņemt savu nišu. Ja mēs netiksim vaļā no pagātnes rēgiem, tad tie arī turpmāk ierobežos mūsu augstskolu un valsts attīstību.

 

[1] https://carnegieclassifications.iu.edu/downloads/CCIHE2018-FactsFigures.pdf

[2] https://www.riigiteataja.ee/en/eli/ee/Riigikogu/act/504112013013/consolide §2. (4)

[3] https://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/lddk-izglitibas-eksperts-nepieciesams-atbalstit-darba-vide-balstitas-studijas.d?id=52225629

[4] http://certusdomnica.lv/agenda/ikt-nozare-izraviena-scenarijs/

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu