Politiskās atbildības nozīme Latvijā 5

Daniels Pavļuts un Ilze Viņķele. Foto: Ieva Čīka, LETA
Andris Šuvajevs, ekonomikas antropologs
Print Friendly, PDF & Email

Jau vairākus mēnešus Latvijā pastāv politiskā krīze. Tā aizsākās pagājušā gada pavasarī, kad relatīvi mazais ar Covid-19 inficēto skaits radīja ilūziju par valdību kā efektīvu krīzes menedžeri. Latvijas sabiedrībā iestrādātais diskurss par veiksmes stāstu atmodās ar pilnu jaudu, un netrūka balsu, kas uz tā pamata pat aicināja veidot globālas PR kampaņas. Vārdu “veiksme” angļu valodā var tulkot divējādi – kā success vai luck, un aizvien pārliecinošāk redzams, ka Latvijas pavasara rādītāji bija veiksme otrajā nozīmē – “laimīga apstākļu sakritība”. Kā nesen norādīja Ilze Viņķele, mazais inficēšanās apjoms tobrīd saistījās drīzāk ar sabiedrības neziņu un bailēm, nevis pārdomātu vadības stratēģiju.

Ilūzija par latviešu imunitāti pret Covid-19 veicināja valdības ministru pašapmierinātību. Bija interesanti vērot vairākus Jāņa Dombura mēģinājumus Delfi TV raidījumā konfrontēt ministrus un citas atbildīgās personas jautājumā par to, kāpēc vasarā netika īstenoti nopietni sagatavošanās pasākumi rudenim un ziemai. Manuprāt, patiesāko atbildi uz jautājumu par valdības bezdarbību 8. decembra sarunā sniedza finanšu ministrs Reira kungs, kurš vienkārši mēmi klusēja. Jā, bija iecere reaģēt ar lokālām intervencēm, taču fakts, ka netika izstrādāts B vai C plāns, kurā būtu paredzēti arī nopietnāka mēroga scenāriji, kas ietvertu skolu un citu augsta riska sabiedrisko iestāžu ilgtermiņa slēgšanu, tikai apliecina minētās ilūzijas spēku. Kad pandēmija beigsies, ceru, ka notiks jēgpilna valdības un ministriju darba izvērtēšana gan parlamentārās, gan neatkarīgu ekspertu komisijās. Īpašu uzmanību vajadzētu pievērst nu jau bijušās veselības ministres 8. oktobra apgalvojumam valdības vadītājam, ka stratēģija Covid-19 ierobežošanai nav nepieciešama.

Pēdējos pāris mēnešos ir pieprasītas trīs ministru demisijas un viens ministrs atkāpās pats, jo jokojās un meloja vienlaicīgi. Tomēr neesmu manījis, ka tiktu uzsvērta saikne starp skarbi kritizēto ministru pārstāvētajām nozarēm – izglītības, veselības un labklājības.

Pandēmija ir nepārprotami apstiprinājusi, ka Latvijā tieši šīs trīs nozares piedzīvo vislielāko krīzi, kas precīzi atspoguļo pēdējo 30 gadu politiskās prioritātes. Uzņemties šo nozaru vadību ir, neapšaubāmi, liels izaicinājums politiķim, tomēr tas neattaisno ministru lēmumus vai to trūkumu.

Nekļūdās, protams, tikai tas, kurš neko nedara, taču visas trīs ministres uz kritiku ir atbildējušas, noveļot vainu uz citiem. Labklājības ministre augstos saslimšanas rādītājus sociālās aprūpes namos skaidro ar šo centru vadītāju bezatbildību. Tas ir gluži tāpat kā kapteinim, kuģim grimstot, vainot matrožus. Viņķeles kundze ieņēma ērtu pozīciju, sakot, ka viņas lēmumi ir “balstīti zinātnē” pretstatā Kariņa kunga politiskajiem lēmumiem, tā netieši pasakot, ka vakcinācijas stratēģijas trūkumā ir vainojama zinātne un eksperti. Šuplinskas kundze savukārt apgalvoja, ka problēmas raisa skolotāju arodbiedrības nevēlēšanās sadarboties.

Taču, manā skatījumā, viena no lielākajām krīzes mistērijām ir stratēģijas trūkums attālināto mācību jomā.

Argumenti diskusijā par nozaru attīstību līdz šim ir bijuši vieni un to paši – viena nometne saka, ka vispirms jāuzlabo kvalitāte un tad būs pieejams arī finansējums, bet otra puse saprātīgi iebilst, ka bez finansējuma nevar būt runas par kvalitāti. Uz to pirmā nometne parasti atbild, ka finansējums ir pieejams, bet netiek efektīvi izlietots. Šādi tiek iets pa apli jau neskaitāmus gadus. Pastāv neliela cerība, ka pandēmija beidzot nostiprinās politisko gribu investēt šajās stratēģiski svarīgajās jomās, lai gan paļauties uz to būtu muļķīgi. Svarīgs priekšnoteikums pozitīvam iznākumam būtu politiskās elites un tai pietuvināto personu publisks apliecinājums, ka šāda apņemšanās tiks īstenota. Tomēr, klausoties, kā par šī brīža notikumiem spriež, piemēram, Mārtiņš Kazāks vai Ineta Ziemele – cilvēki, kurus visnotaļ cienu, – drīzāk nostiprinās pārliecība, ka elitei joprojām nav ne jausmas, kas notiek Latvijā. Vispārīgas frāzes par uzticēšanos, saņemšanos, sudraba maliņām ir gaužām slikta retorika laikā, kad ik dienu valstī no Covid-19 izraisītām sekām mirst pārdesmit cilvēki. Tāpēc arī Levita kunga “slavenais” citāts par mirušajiem, kas nesagaidīs Ziemassvētkus, nebūt nav uztverams ar humoru, kā to demonstrēja Dombura raidījuma viesi. Amatpersonām vajadzētu distancēties no tamlīdzīgām frāzēm un bez liekas kautrības norādīt Valsts prezidenta kungam uz nepieciešamību atvainoties Covid-19 upuru tuviniekiem.

Šie apsvērumi noved pie galvenā jautājuma: vai ir pamats pieņemt, ka tiks identificēti atbildīgie par nu jau vairāk nekā 800 cilvēku nāvi Latvijā un kādas būs šo amatpersonu vai institūciju kļūdu sekas? Es noteikti neaicinu uz linča tiesu. Latvijas valdība neizraisīja šo pandēmiju, tomēr ir svarīgi saprast, vai Latvijas valdība novērsa – vai tomēr veicināja – cilvēku mirstību Covid-19 dēļ. Vai Latvijas valdība izdarīja visu iespējamo, lai pasargātu infektologu Paulu Aldiņu – izcilu ārstu, kurš savas profesionālās darbības laikā tik tiešām izglāba dzīvību simtiem cilvēku? Vai Latvijas valdība izdarīja visu iespējamo, lai novērstu jaunas sievietes, mazu bērnu māmiņas, nāvi Liepājā? Es pieņemu, ka daļa publikas reaģēs ar pretjautājumu par pašu saslimušo atbildību, un šādi atkal varēs iet pa apli, nogrūžot atbildību uz katru nākamo. Tomēr ierindas pilsoņi nepieņem lēmumus par to, kad tiks vai netiks slēgti lielveikali un trenažieru zāles, kāds būs ekonomiskā atbalsta programmu apjoms utt. Šeit es runāju par politisko atbildību attiecībā uz vairāk nekā 800 cilvēku nāvi Latvijā. Kurš ir atbildīgs, piemēram, par to, ka valsts slimnīcas nav piemērotas epidēmiju apkarošanai, kā to jau pavasarī norādīja Pēteris Stradiņš? Jo lielākā kļūda būtu vienkārši pieņemt, ka katrs darīja ko varēja un atbildība pandēmijas apstākļos ir pārāk izplūdusi, lai būtu fiksējama konkrētā personā vai institūcijā. Hanna Ārente, rakstot par ļaunuma banalitāti, brīdināja par tieši šādu iznākumu.

Līdzīgi, var norādīt, ka kļūdas ir neizbēgamas, jo situācija ir bezprecedenta un ikviena valdība pasaulē saskaras ar nebijušiem izaicinājumiem. Tomēr zinātnieki brīdināja par pandēmijas draudiem jau vairākas desmitgades, gluži tāpat kā šobrīd viņi brīdina par klimata krīzi. Vai tad, kad klimata pārmaiņu dēļ ik dienu mirs desmitiem cilvēku, mēs arī apgalvosim, ka krīzei nav precedenta un upuri ir neizbēgami? Nedrīkst aizmirst, ka dažas valstis, tai skaitā Jaunzēlande un Somija, ir samērā veiksmīgi īstenojušas pasākumus vīrusa izplatības ierobežošanai.

Latvijas valdības līdz šim nopietnākā stratēģiskā kļūda ir bijusi izvairīšanās savlaicīgi pieņemt neizbēgamus lēmumus, bet tieši laika izjūta ir politikas mākslas kodols.

Diemžēl nesenā Latvijas vēsture liecina, ka atbildība par stratēģijas trūkumu un krīzes vadības kļūdām, visticamāk, kādam vai kādiem vainagosies ar karjeras izaugsmi, nevis tās beigām. Daniela Pavļuta iecelšana veselības ministra amatā tam ir kārtējais apliecinājums un norāda uz, iespējams, lielāko kļūdu, ko pieļāvis šī brīža valdības vadītājs. Šeit nav runa par Pavļuta kompetenci, kas veselības aprūpes jomā, protams, ir apšaubāma. Taču apgalvojumi, ka Pavļuta kungs ir labs krīzes vadītājs, mani satrauc, jo tieši viņš bija ekonomikas ministrs laikā, kad Latvija atradās ilgstošā krīzē, kas noveda pie traģēdijas Zolitūdē. Būvniecības nozare, kā zināms, ir pakļauta Ekonomikas ministrijai, tāpēc Pavļuta kunga politiskā līdzatbildība par Zolitūdes traģēdiju vienkārši nav apšaubāma. Pavļuta nevēlēšanās demisionēt uzreiz pēc katastrofas tikai parādīja, ka viņš pats tā neuzskata. Iecelt šo personu par veselības ministru laikā, kad valsts piedzīvo lielāko krīzi medicīniskās aprūpes jomā, man šķiet augstākajā mērā ciniski ne tikai attieksmē pret Zolitūdes traģēdijas upuriem un viņu tuviniekiem, bet pret visu sabiedrību. Daniels Pavļuts kļuva par ekonomikas ministru 21 dienu pirms brīža, kad tika ielikts vēlāk sagruvušās ēkas pamatakmens. Ne velti Saeimas parlamentārā komisija viņu minēja kā politiski atbildīgo par šo traģēdiju. Komisijas ziņojumā teikts: “Ne Daniela Pavļuta kā ekonomikas ministra un par būvniecības nozari atbildīgās amatpersonas, ne Jura Pūces kā Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra rīcība nebija vērsta uz būvniecības kontroles atjaunošanu un stiprināšanu.” Tāpēc nesenais notikumu pavērsiens neliecina neko labu par Latvijas politisko vidi.

Var, protams, kā allaž teikt, ka vēlētāji izvērtēs politiķus nākamajās vēlēšanās. Diemžēl, kā rāda Latvijas pieredze, vēlētāju atmiņa ir īsa. Gan Daniels Pavļuts, gan Juris Pūce tika ievēlēti 13. Saeimā bez jebkādas aizķeršanās, un man nav šaubu, ka Pūce, par spīti meliem, arī pēc nākamajām vēlēšanām iesēdīsies deputāta krēslā. Valdis Dombrovskis 2019. gada Eiropas parlamenta vēlēšanās izrādījās Latvijas populārākais politiķis, neskatoties uz viņa politisko atbildību par Zolitūdes traģēdiju un īstenoto taupības politiku, kuras rezultātā Latviju pameta vairāki simti ārstu – resurss, kas šobrīd lieti noderētu cīņā ar vīrusu. Tāpēc jautājums par politiskās atbildības nozīmi paliek atklāts. Viņķeles kundze ir atzinusi kļūdas, bet politiku pamest negrasās. Vai šādi izskatās politiskā atbildība Latvijā?

Jau šobrīd ir skaidrs, ka pandēmijas jautājums pilnībā dominēs 2022. gada Saeimas vēlēšanās. Varētu domāt, ka valdības strīdīgais sniegums paredz visu koalīcijas partiju politisko beigu sākumu. Tomēr pieaugošā nevienlīdzība, ekonomiskā un sociālā spriedze Latvijas sabiedrību drīzāk mudina tverties pie esošā, nevis citādā. Tikmēr Gobzema partija virzīs Latvijas politisko asi vēl tālāk konservatīvismā – šīs partijas elektorāts un stratēģija ir vairāk nekā skaidri. Par Gobzemu balsos tie Latvijas pilsoņi, kuri pandēmijas dēļ būs zaudējuši savu sociālo identitāti un pamatu zem kājām un kuru politiskās atsvešinātības cēlonis ir esošās elites vienaldzība. Savukārt tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri vēlas, lai viņu valstī labklājība būtu pieejama ikvienam un neviens nebūtu pakļauts regresīvām diskriminācijas formām, atliek cerēt, ka politiskie spēki nesadarbosies ar personām, kam politiskā atbildība ir tukša skaņa. Jo citādi var notikt, ka Covid-19 upuri tik tiešām būs tikai statistika un Latvijas sabiedrības nākotne iezīmēsies pavisam tumšās krāsās.

Komentāri (5)

Urga 13.01.2021. 13.36

Varbūt antropologi varētu veikt izpēti, kāpēc svētku svinēšana gūst virsroku pār cilvēku dzīvībām, tas patiešām varētu būt pienesums un palīdzība valdībai. Visiem būtu jāpieslēdzas, arī zinātniekiem. Ļoti gaidītu zinātnes skaidrojumus. Ballīšu sekas tagad piedzīvojam.

+1
0
Atbildēt

0

Urga 13.01.2021. 09.55

Subjektīvi, bet man šis viedoklis ierakstās a la A.Kaktiņa u.c. “nepareizās valdības” uzsāktajā torpedējošajā politikā, gaidot jaunas partijas ienākšanu politiskajā vidē Latvijā. Izvēlētā argumentācija rakstā, pieminot Zolitūdi un, veiksmīgi aizmirstot kaut vai N.Ušakova palikšanu mēra amatā….

P.S. Pirms Ziemassvētkiem Vācijā A.Merkeles uzrunā par katra lielo atbildību savu tuvinieku pasargāšanā no Covid 19 arī bija aicinājums apjēgt dzīvības cenu, lai tie daudziem nebūtu pēdējie svētki. Diemžēl vieglprātības cena var izvērsties visskarbākajā iznākumā, un par to brīdināja gan A.Merkele Vācijā, gan E.Levits Latvijā. Vai Vācijā A.Merkelei pieprasīja atvainošanos?

+1
0
Atbildēt

2

    100pants > Urga 14.01.2021. 10.07

    “veiksmīgi aizmirstot kaut vai N.Ušakova palikšanu mēra amatā….”
    ______________
    Ne tikai viņš. Putina kuces, Zatļera, tuvākais līdzskrējējs, Sprūdžs, kam bija jāatlaiž Dome uzreiz pēc tam, kad Ušmeriks īsi pirms Krājbankas bankrota, iegrūda Antonovam 10 miljonus rīdzinieku naudas, arī palika amatā un čekistu publiski piesmietā Savicka apteksne, Dombrovskis, kura pienākums bija izdarīt, lai Sprūdžs neko savā mūžā vairs nevarētu pastrādāt, arī atkāpās tikai pēc tam, kad Prezidents, Bērziņa kungs, tam parādīja biezā kompromatu sējuma mazu stūrīti.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    kristiansk04 > Urga 15.01.2021. 16.11

    Diezgan naivi un nepamatoti vainot Zolitūdes “izplānošanā”, citiem vārdiem – pieļaušanā Pavļutu, kamēr tiešie vaininieki, komentāros pieminētie kungi, droši staigā uz ,,brīvām kājām” .
    Un rakstā ir mājieni uz ,,a la” jaunas partijas izveides vajadzību.

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    100pants > kristiansk04 16.01.2021. 14.27

    Arī bēdīgi slavenā Dombrovska valdības ekonomijas ministrs, Pavļuts, vēl nebaro tārpus, kaut arī sen bija laiks.

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu