Ieguvis Latvijas Arhitektūras gada balvu 2020 par projektu Hanzas Perons, arhitekts Reinis Liepiņš ar savu biroju Sudraba arhitektūra vēlas lielāku arhitektu līdzdalību valsts lēmumos
Pats pirmais ievērības cienīgais darbs 24 gadus vecajam arhitektam Reinim Liepiņam bija klubs Pulkvedim neviens neraksta Vecrīgā. Tolaik, 90. gadu vidū, viņš strādāja pie jau slavenā arhitekta Anda Sīļa — zīmēja viņa projektam dažādas detaļas. «Īsā laikā pār mani nogāzās visas aktualitātes: ventilācija, pārsegumu pastiprināšana — jaunas kolonnas bija jāliek pirmajā stāvā, iedomājieties,» viņš atceras darbu pie šī kluba, kas kļuva par kulta vietu jauniešiem. Tā bija sava veida rekonstrukcija, kas nu kļuvusi par Sudraba arhitektūras biroja arhitekta būtisku profesionālo iezīmi. «Vēsturiskā patina tur izlīda ārā. Tas likās kaut kas patīkams tīri no mākslinieciskā viedokļa — vajadzēja tikai kā tādam režisoram visu noinscenēt, saglabāt.»
Ja kāds Liepiņam tajā laikā būtu teicis, ka reiz viņam būs savs arhitektu birojs un tādi valstiska mēroga projekti kā Rīgas pils kastelas daļas atjaunošana, kultūras telpa Hanzas Perons, nacionālā ekspozīcija 2008. gada Venēcijas starptautiskajā arhitektūras biennālē, iespējams, viņš būtu neticīgi grozījis galvu.
Vai tolaik tā bija dumpinieka vai drīzāk čaklā un mērķtiecīgā jaunā arhitekta galva? Atjaunotās Latvijas valsts arhitektūras vide vēl tikai veidojās, daudzas no rietumvalstīm nākušās inspirācijas sabiedrībai vēl bija liels pārsteigums. Liepiņš pats vērtē, ka bijis cītīgs students, godājis pasniedzējus, «man nav bijis dumpinieka gara, es esmu salīdzinoši vienkāršs». Labi zīmēja un 2. kursā kļuva burtiski apmāts ar arhitektūru. Tā likās kaut kas vienreizējs. «Gribējās uz lietām skatīties konceptuāli.»
Akcentē restaurāciju
Kā viņš nonāca pie sava rokraksta arhitektūrā? «Nezinu, man liekas to sevis meklēšanu nevajag glorificēt,» arhitekts saka. «Visi tagad ļoti meklē sevi, bet ekonomika tādēļ stagnē. Tas ir maldīgs priekšstats, ka vari izdomāt kaut ko unikālu, un tādā veidā kļūt par pieprasītu profesionāli. Tas izdodas varbūt dažiem.» Liepiņš sevi pieskaita pie tiem, kuriem 90. gadu skarbajā vidē nebija iespējas daudz gremdēties sevī, meklēt harmoniju ar darbu. Bija jāpelna iztika, «diezgan triviāli».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.