Bailes un brīvība • IR.lv

Bailes un brīvība 7

Elvīra Bloma, dzejniece

Mārgaretas Atvudas romāns Liecinieces — ikoniskā romāna Kalpones stāsts turpinājums

Šobrīd, kad dzīvojam līdzi notikumiem Baltkrievijā un pat cienījami, sabiedrībā zināmi cilvēki runā aplamības par «politkorektuma cenzūru» (paradoksālā kārtā tam līdzās noteikti iepinot vārdu «visatļautība») un ir noraizējušies, ka nākotnē viņus paverdzinās homoseksuāļi, feministes un tumšādaini ļaudis, ir īsti vietā parunāt par brīvības robežām, totalitārismu un ideoloģiju draudiem. Tās ir tēmas, ko savos romānos Kalpones stāsts un Liecinieces apskata arī kanādiešu rakstniece Mārgareta Atvuda. 

Kalpones stāsts iznāca 1985. gadā un ātri kļuva populārs. Īsumā — viscauri nepatīkams nākotnes scenārijs, kurā pasauli pārņēmusi neauglība, ekoloģiskā krīze un radioaktīvais piesārņojums. ASV varu brutāli sagrābusi represīva, reliģiska fanātisma caurstrāvota patriarhāla kustība, kas valsti pārdēvējusi par Gileādu. Tajā sievietes ir otršķirīgas būtnes, un «grēcīgās» auglīgās sievietes nodotas bagāto ģimeņu rīcībā kā kalpones surogātmātes, lai eliti nodrošinātu ar pēcnācējiem. Lai arī darbība noris nākotnē, autore uzsver, ka tajā nav nekā tāda, kas iepriekš nebūtu noticis, un brīdina — vēsturei ir tendence atkārtoties. 

Atvudas bērnība pagāja Otrā pasaules kara laikā, ko noslēdza atomkarš Japānā. Augstskolā viņa kā brīvprātīgā mācīja angļu valodu imigrantiem, un neizdzēšamu iespaidu uz jauno sievieti atstāja ārste, bēgle no Padomju Savienības, ko Atvuda atmiņās raksturo īsi: «Viņa bija vraks.» Atvudu bieži šokēja Amerikas reliģisko līderu izteikumi, bet 1978. gadā viņa ar ģimeni apmeklēja Afganistānu un vēroja islāma fundamentālisma izpausmes Tuvojos Austrumos. Vai reliģiskais fanātisms šādā mērogā varētu uzplaukt arī Rietumos? Atvudas draugi un paziņas to noliedza, bet viņa nebija tik droša. 70. un 80. gados gan Kanādā, gan ASV turpinājās cīņa par sieviešu tiesībām, it īpaši par tiesībām lemt par savu ķermeni, bieži šo kustību uztvēra kā draudu tradicionālajām vērtībām. Taču romānā Kalpones stāsts Atvuda nepārstāv vienu vai otru viedokli, bet gan savā ziņā kritizē abus — gan dažus tā laika feminisma saukļus, gan tradicionālo vērtību stereotipus. 

Nevar noliegt, ka Kalpones stāsts ir lēnas 368 lapaspuses ciešanu. Atvuda varonei dod tik maz, ka katrs nieks, ko viņa saņem, katrs skatiens, ar ko saskaras, kļūst īpašas nozīmes un jēgas piesātināts. Lasītājs tā arī neuzzina varones īsto vārdu, nekad līdz galam neiepazīst viņas patieso personību, kas nebūtu baiļu sakropļota. Viņa paliek tikai sarkans siluets ar «spārnu» aizsegtu seju, kas neļauj būt ieraudzītai un arī pašai ieraudzīt, gluži kā tas joprojām notiek ar miljoniem sieviešu pasaulē. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu