Latviešu tautai un valstij nekavējoties risināma problēma 5

Foto: Edijs Pālens, LETA
Andrejs Lucāns
Print Friendly, PDF & Email

Atklāta vēstule Valsts prezidentam, 13.Saeimas priekšsēdētājai un deputātiem, Ministru prezidentam

Cienījamie adresāti! Atvainojos par vēlmi atkārtoti pievērst jūsu uzmanību, manuprāt, latviešu tautas un Latvijas valsts nākotni būtiski apdraudošai un tādēļ nekavējoties risināmai problēmai.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese un Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Dr.iur. Ineta Ziemele 2012.gada 3.janvāra intervijā sakarā ar nelikvidēto okupācijas seku izprovocēto balsojumu par krievu valodu kā otro valsts valodu skaidroja: “Valstsnācijai ir tiesības aizsargāt tos principus, uz kuriem valsts dibināta. Latviešu valoda ir Latvijas valstiskuma kodols un identitātes fundaments.”

Aizkavēšu jūsu uzmanību pie fundamenta – jā, valoda ir viena no tā sastāvdaļām, bet ne vienīgā. Šī pamata pilnu kopumu nosauca Jānis Rainis: ”Zeme, zeme – kas tā zeme, Ko tā mūsu dziesma prasa? Zeme – tā ir valsts. Mēs gribam savu latvju dvēsli! Mēs gribam savu latvju mēli! Mēs gribam savu latvju zemi! Mēs gribam brīvi! Brīvē mēs gribam savu dzīvi! Un to mēs gūsim!’’

Ko mēs darām, kurp vedam latviešu tautu un Latviju? 1995.gadā mūsu laukos bija 307 749 saimniecības, 2018. – 69 636 jeb 22,6%. Tas bija milzīgs saimniekošanas dzīvesveida ekonomikas modeļa realizētāju audzināšanas un evolucionāras atlases potenciāls, kuru neizmantojām, kas mērķtiecīgi tika iznīcināts.

Latviešu tautas dzīvības kokam četras piektdaļas sakņu ir nocirstas.

Sekas:
līdz 2013.gadam likvidētas 223 lauku skolas;
kopš 1996.gada tēvzemi un valsti pametuši 311 620 jeb 12,6% pastāvīgo iedzīvotāju, 35,7% nodarbināto;
laukos nodarbināto skaits no 456 000 1990.gadā sarucis līdz 162 600 jeb 35,7% 2018.gadā un 20,3%, salīdzinot ar 1938.gadu;
līdz 2018.gadam ārvalstniekiem bez Latvijas pilsonības un pilsoniskās atbildības pārdoti 1 048 509 ha jeb 28,5% lauksaimniecības zemes resursu.

Salīdzināsim: 1914.g. 2,4% īpašnieku pieder 43,0% lauksaimniecības zemes, 2018.gadā 4,2% pieder 56,6% lauksaimniecības zemes. Cik līdzīgas ir atbildes! Esam atgriezušies pie muižu laiku zemes īpašumu sadales struktūras ar to pavadošajām negatīvajām sekām.

Tās ir sekas vienaldzībai, negribēšanai zināt, nezināšanai, alkatībai un nacionālai bezatbildībai likumdevēju, valsts pārvaldes un valsts vadības līmenī, nepareiza agrārās ekonomikas modeļa izvēlei lauksaimniecībā.

Vēsturnieks Heinrihs Strods par pirmo brīvvalsti pateica būtisko: “Lielas sociālas plaisas novēršana starp bagātajiem un nabagajiem liecināja, ka Latvijas valstij bija izdevies virzīt sabiedrību laimīgas valsts virzienā.” Pašlaik stabili ejam pretējā virzienā.

Neatkarīgi un objektīvi neizvērtējuši 2009.gada administratīvi teritoriālās reformas sekas, kuras iezīmē pēdējos desmit gados likvidētās 60 848 lauku saimniecības, šo destruktīvo ieceri turpinām. Esam izdzēsuši latviešu tautas esības prieku, ko apstiprina demogrāfiskā bilance 1991.-2018.gadā: mīnus 289 153 jeb 10 327 gadā vidēji. Salīdzinājumam: dzīvā spēka pieaugums laikā no 1920. līdz 1943.gadam bija plus 223 969 Latvijas pilsoņi jeb 9738 gadā vidēji.

Latvijas valsts un latviešu tautas degradāciju varētu apturēt:

1) iestrādājot Satversmē skaidrojumu, ka zeme un latviešu valoda ir valstiskuma kodols – nacionālās pašapziņas un identitātes ieaudzināšanas un veidošanas pamats.

2) ar objektīvu analīzi uzzinot patiesību par stāvokli lauksaimniecībā – ražošanas rentabilitāti dažāda lieluma un nozaru saimniecībās un to atdevi jeb tautsaimniecisko ienākumu – peļņa + nodokļi + darba alga, kā arī dabas, sabiedriskās vides un tautsaimnieciskās degradācijas radītie zaudējumi, un novēršot uzrādītos trūkumus;

3) pie Valsts prezidenta institūcijas iedibinot lauku problēmu apzināšanas, risinājumu un to izpildes koordinācijas komisiju;

4) novēršot trūkumus, kas degradē Eiropas Savienības nacionālo un ekonomisko politiku – dekolonizācijas, subsīdiju, kopējā tirgus, starptautisko līgumu nostādnēs, t.sk. brīvā kapitāla kustības līgumā ietverot nacionālas valsts zemes resursus, kas ir nacionālas valsts kodola un identitātes pamata neatņemama sastāvdaļa un ir pretrunā ANO deklarācijai: “Respektēt pamatiedzīvotājiem piemītošās tiesības, kas izriet no viņu politiskās, ekonomiskās un sociālās struktūras un no viņu kultūras, garīgajām tradīcijām, vēstures un uzskatiem, jo īpaši tiesības uz savām zemēm, teritoriju un resursiem, un sekmēt šo tiesību īstenošanu.”;

5) izstrādājot un īstenojot agrārās reformas likumu pārejai no lauksaimniecības kā biznesa uz lauksaimniecību kā saimniekošanu – dzīvesveidu jeb stacionārā stāvokļa ekonomiku;

6) nopietni uztverot demogrāfu norādes, ka līdz 2100.gadam Latvijas iedzīvotāju skaits samazināsies līdz 500 000, nacionāla valsts pārstāj adekvāti funkcionēt, ja pamatiedzīvotāju etniskā attiecība noslīd zem 75%. Tātad esam tik mazi vai lieli, cik tādi gribam būt.

Latviešu sievietes izšķiršanās noteiks – dzīvot vai mirt latviešu tautai! Četri bērni ir atbilde, ko ietver pareizi interpretēta nacionālā pašapziņa, t. sk. patriotisms.

7) ar Rīgas iedzīvotāju, valsts pārvaldes institūciju un rūpniecības dekoncentrāciju – ap Rīgu koncentrēti 53% valsts iedzīvotāju, turpretī ap galvaspilsētu Austrijā – 30%, Lietuvā – 28%, Somijā – 27%.

Vienīgi iedvesmojoša nacionālā tautas audzināšanas ideoloģija un vērtīborientācija, pareizu rūpniecības un lauksaimniecības ekonomisko modeļu izvēle var atraisīt latviešu tautas esības prieku. Vai nu turpinām pašreizējo ceļu uz tautas tiesību un attīstības iespēju ierobežošanu un padzīšanu no savas zemes, vai arī, radot interesi un iespēju atgriezties pie savas zemes un kā brīviem cilvēkiem ar pašapziņu un pašcieņu dzīvot savu dzīvi.

Cienījamie adresāti, pēdējais laiks pārorientēties no ES direktīvu neadekvātas izpildes, šauras pietuvinātu oligarhu un biznesmeņu interešu lobēšanas uz plašu latviešu tautas un Latvijas valsts interešu lobēšanu!

Cieņā, Andrejs Lucāns, pensionēts agronoms, Burtniekos, 07.09.2020.

Komentāri (5)

lindab456 17.09.2020. 10.41

Optimāli būtu, ja liberālā politika spētu atrast kopsaucēju un respektētu nacināli konservatīvo pamatu. Diemžēl postpadomju realitāte un neizsapņoto sapņu izdzīvošana ir iegrūdusi Latvijas laukus gloalizācijas grāvī, izceļot ekonomiskos ieguvumus, ir aizmirsts par sociālajiem, kultūras un vispārnacionālajiem aspektiem.
Tikai viens piemērs – ar ģimeni izbraucām maršrutu gar Lietuvas pierobežu, kuru vīra tēvs pēckara periodā ikdienā mēroja no Rīgas, izvadājot pastu. Cik skats sniedzas – vieni vienīgi lielsaimniecību lauki ar retām atsevišķu māju vietām, kā izņēmumu, vai aizlaistām pusabrukšanas stadijā vai apartām līdz ar piemājas teritoriju, visticamāk, zaudējušām iztikas zemi. Var teikt, ka Zemgale ir cietusi deportācijās,un tomēr, salīdzināšanai uzliektot pag. gs. 30-to g. kartes, arī padomju posma kartes – aina ar apdzīvotām vietām un blīvu māju tīklu ir cita. Tas skar arī vēsturiskos administratīvos,kultūras centrus, vēsturiskās krogus, pasta, veikalu ēkas, kas stāv ar aizsistiem logiem nojaukšanai, baznīcas nav atjaunotas. Loģisks jautājums – kas aizpilda skaistās, labi izremntētās uzturētās lauku skolas, parasti, vēsturiskajos centros, parkā ar alejas pievedceļu, kas ir īsta vieta, kur uzaugt patriotiskam savu zemi mīlošam latvietim?

0
-1
Atbildēt

0

lindab456 16.09.2020. 12.16

Visu cieņu autoram un tiem, kam vēl sāp sirds par Latviju.
Nopietns un pamatots brīdinājums ar statistikā balstītu fakta konstatāciju un iespējamo risinājumu. Jājautā, kā līdz šim to varēja neredzēt un nenovētēt, apiet kopsakarības un izvairīties no tālejošiem secinājumiem? Kā sabiedrība un tās intelektuālā daļa klusējot to ir pieņēmusi? Kā ilgstoši ir iespējams koncentrēties uz seku labošanu – ATR, mazo lauku skolu slēgšana, kultūras centru, pakalpojumu optimizācija, un ne vārda nepateikt par cēloņiem?

0
-1
Atbildēt

0

J.Biotops 16.09.2020. 10.57

“izstrādājot un īstenojot agrārās reformas likumu pārejai no lauksaimniecības kā biznesa uz lauksaimniecību kā saimniekošanu – dzīvesveidu jeb stacionārā stāvokļa ekonomiku” – šo varēja īsāk – atjaunot dzimtbūšanu.
Kopumā opuss nepārsteidz, b.Lucāna patriotiski izpušķotie centieni atcelt ekonomikas sakarības jau sen zināmi. Dziļāka analīze būtu neatbilstoša komentu žanram, velta laika tērēšana. Un bezjēdzīga, jo tautai, kura domā ar sirdi, vienalga patiks (nebūs jau pirmā reize).

0
-1
Atbildēt

1

    Sandra Jansone > J.Biotops 16.09.2020. 19.37

    Es domāju, ka ir sarežģītāk.
    Ekonomika jau vairs nav tikai cipari par cik tonnām vairāk kaut kas saražots.
    Jautājums – kas saražots, uz kā rēķina utt.
    Es domāju – ekoloģija , nodarbinātība.
    Lasīju, ka milzu lauksaimn.platības Latvijā pieder ārzemniekiem un ka nauda aizplūst uz ārzemēm.
    Visa Latvijā nopelnītā nauda aizplūst. Tas ir normāli?

    +1
    0
    Atbildēt

    1

    J.Biotops > Sandra Jansone 16.09.2020. 20.26

    Neredzu, ka mūsu uzskati būtiski atšķirtos. Man ekonomika nevis “jau”, bet nekad nav bijusi tikai cipari par tonnām.
    Iespējams, ka atšķiras Lucāna ideju vērtējums un domas par to realizācijas rezultāiem. Te tikai par vienu – par zemes īpašumiem. Kā Jūs domājat novērst vai kā vajadzēja novērst zemes pārdošanu ārzemniekiem? Aizliedzot to darīt likumīgajiem zemes īpašniekiem, kam pašiem zeme nav vajadzīga, jo nespēj/negrib to apsaimniekot? (Kuri spēj, zemi nepārdod).

    0
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu