Vietu, ko mīlēs pilsētnieki, ir grūti radīt mākslīgi 3

Stacijas pulkstenis un debesis saulrietā. Foto: Ieva Čīka, LETA
Neils Balgalis, pilsētplānošanas eksperts, uzņēmuma Grupa93 vadītājs
Print Friendly, PDF & Email

Dzīvei pilsētā ir daudz priekšrocību, taču arī kāds trūkums – iedzīvotāju iespējas radīt tādu dzīves vidi, kādu viņi gribētu, ir salīdzinoši ierobežotas. Unikālas vietas nereti rodas nejauši, savienojoties neparastiem faktoriem. Piemēram, izcila vieta pastaigai reiz bija Andrejsalas mols, kur varēja vērot saulrietu un ogļu kraušanu, atrodoties bezmaz pilsētas centrā. Kāpēc dažas vietas pilsētā iegūst pilsētnieku mīlestību, bet citām, lai cik rūpīgi iekārtotām, tas neizdodas?

Pilsēta kā daudzveidīga atpūtas vieta

Moli, parki, promenādes, tilti, vietas, kur vērot ostā ienākošos kuģus vai lidmašīnas paceļamies un nolaižamies – katram pilsētniekam ir sava iecienītā vieta. Pilsētas pievilcība slēpjas tās dažādībā. Pilsēta – tā ir nemitīga kustība un tās dažādo kustīgo elementu izvietošanās visneparastākajās kombinācijās. Pilnvērtīga dzīve pilsētas ņudzeklī ar skaņu, krāsu, smaržu, valodu un ideju sajaukumu prasa zināmu uzdrīkstēšanos un prasmes.

Mēs vēlētos redzēt visu pilsētu kā dažādu interesantu vietu – ielu, parku, skvēru, laukumu, āra kafejnīcu, veikalu, krustojumu, mākslas objektu – savirknējumu attālumā, ko var viegli pieveikt, ejot kājām. Un tā ir vienīgā iespējamā pilsētas atbilde lielo tirdzniecības centru bīstamajam valdzinājumam jeb “pilsētas esencei”, kas piedāvā drošu, ērtu, patīkamu vidi iepirkumiem un izklaidēm, plašu ēdināšanas iestāžu klāstu un muzikālu atmosfēru zem viena jumta.

Pilsētas lielākais dārgums – kājāmgājējs

Vilinājums aizmukt no pilsētvides ar personīgo automašīnu ērtajā ciklā “mājas – auto – darbs – auto – tirdzniecības centrs – auto – mājas” ir ļoti spēcīgs. Taču pilsētas baudīšana visiem kopā un katram atsevišķi ir jāiemācās. Vēlme patverties auto salona kondicionētajā komforta zonā un izdzert savu kafiju tieši tur, bet brīvdienās aizmukt uz laukiem baudīt dabu nav nekas slikts, ja tā darām, teiksim, vienu vai divas dienas nedēļā, pārējo laiku atvēlot pilsētvides vilinājumam.

Viena no katras pilsētas lielākajām vērtībām ir cilvēks – kājāmgājējs pilsētas ielās un laukumos. Cilvēks, kurš iet, gaida, satiekas, sarunājas, skrien, pērk, ēd, sēž un… novēro. Skatīšanās un pilsētas dzīves vērošana ir plats solis ceļā uz pilnvērtīgu pilsētas lietošanu. Tāpēc iešana, stāvēšana un sēdēšana pilsētas ielās ir 21. gadsimta modes lieta. Un neapgāžams ir fakts – jo vairāk uzturamies pilsētvidē, jo labāka tā kļūst un jo labāk mēs to saprotam.

Pievilcīgu vietu formula

Iecienītu atpūtas vietu radīšanai jābūt jebkuras lielas vai mazas pilsētas ilgtermiņa mērķim. Sākumā ir svarīgas divas lietas: a) vai te ir, kur apsēsties, un b) vai te ir, ko redzēt. Vai te ir ērti krēsli un soli, pakāpieni, apmales, pieminekļu daļas, barjeras,  paaugstinājumi, koka saknes, uz kurām sēdēt, vide, kas nav mežonīgi vējaina vai pārāk trokšņaina? Vai ir atvērti skati un dabisks fons, mākslas objekti, vēsturiskas ēkas, strūklakas, ūdeņi, neparasts skatupunkts, iespēja vērot saullēktu, saulrietu, negaisu un citus cilvēkus?

Jo tieši iespēja vērot citus cilvēkus ir nozīmīgākais iecienītas vietas aspekts, vai tie būtu šahisti Vērmanes dārzā vai pīļu barotāji kanālmalā, tūristu bari Vecrīgā vai Centrāltirgus apmeklētāji, gaidītāji pie Laimas pulksteņa vai pircēji Barona centrā, cilvēki krustojumos vai garāmgājēju plūsma Tērbatas ielā. Arī pats vērotājs nekavējoties kļūst par apskates objektu un ieguldījumu konkrētās vietas pievilcībā.

Mazie ikdienas pārsteigumi 5–10 minūšu gājienā

Iecienītas vietas nav viegli radīt. Kāpēc, piemēram, šovasar izveidotajā Narvesen Latvijas slepeno punktu kartē no visām Rīgas vietām tieši Kultūras pils Ziemeļblāzma parks, Ķengaraga promenāde vai Dzegužkalns ir izpelnījušies lielu vērtētāju atsaucību? Mana iecienītākā slepenā vieta Rīgā ir skats no Grupa93 biroja 4. stāva logiem uz Barona un Elizabetes ielas krustojumu un ieeju Vērmanes dārzā. Manuprāt, tur visa Rīgas centra būtība skatāma kā uz delnas, apvienojot transportlīdzekļu daudzveidību ar pastāvīgu cilvēku plūsmu. Vērmanes dārzs ir uzskatāms par vislietderīgāk izmantoto zaļo teritoriju visā pilsētā – estrāde, bērnu laukumiņš, sēdētāji uz soliem un cauri ejošie cilvēki rada unikālu pilsētvides pieredzi, kurā savijas ikdienas un atpūtas brīžu kustīgie elementi. Dārzs ir lieliski izmantojams arī kā tikšanās vieta, kur lēna pastaiga pa parku aizstāj apspriežu telpas vai interneta vietni.

Ja aplūkojam vēl dažus piemērus, starp ne tik veiksmīgiem jāmin Spīķeru kvartāls, kur, neraugoties uz pašvaldības un uzņēmēju lielajiem ieguldījumiem, tomēr pietrūkst ikdienas kustības un rosības. Paredzams, ka stacijas apkārtnes pārbūve Rail Baltica projekta ietvaros un Spīķeru ielas pārveide par gājēju ielu palīdzēs iekļaut šo pilsētas daļu pastāvīgā apritē. Savukārt lielisks piemērs ir Telliskivi kvartāls Tallinā, un arī Rīgai izdevies varens eksperiments, uz mēnesi pārvēršot Tērbatas ielu par gājēju zonu, kam tagad būtu nepieciešams saprātīgs turpinājums jau plašākā pilsētas daļā.

Salūts, parāde vai gājiens – visvairāk rīdzinieku vienmēr ir pulcējuši lieli notikumi ar “wow” sajūtu. Taču pilsētai ir jāspēj piedāvāt dažādību visu dienu un cauru gadu. Tādi mazi “wow” vajadzīgi arī ikdienā, un šādai foršai vietai būtu jāatrodas 5–10 minūšu gājiena attālumā no jūsu dzīvesvietas. Varbūt vajadzīga “Tērbatas iela” jūsu apkaimē, lai jūs ar savu klātbūtni iedzīvinātu šo pilsētas daļu? Jo pat visskaistākā un ērtākā vieta nebūs pievilcīga bez cilvēkiem tajā.

Komentāri (3)

Sskaisle 01.09.2020. 08.57

Kaut es tā varētu – priecīgi vīterot un tad uzrakstīt un publicēt savu sajūsmu.

Šorīt raku internetā – Rīgas Domes mājas lapās gribēju atrast informāciju par Panorāmas ratu – tīri tehnisku projekta aprakstu. Nav. Neatradu. Tik cik medijos ir tik ir.
Projekts ielikts apspriežamo pronektu sarakstā, bet kad to atver – tad izrādās – apspries paredzēta tikai puķu šķirnes un smaržas.
Tagad jālasa likumi un kā saka — jāštuko kā noformulēt jautājumus šai čekistu valsts varai.
Ka protesti neuztrauc politiķus, kuru varā nu ir simti miljardi mūsu naudas – tas nu arī skaidrs .

+3
-2
Atbildēt

0

Lonija Kossovica 02.09.2020. 12.32

Izbaudīju šogad izcilo Tērbatas ielas ,kad tur bija ”sabraukuši ”koki un puķes!Esmu Matisa tirgus apvidus iemītnieks,tāpēc ar lielu prieku ik rītu izgāju visu Tērbatas -zaļo,krūmu saliņām ielu!Un vēl katrā saliņā galdi;ni ar soliem!Tiešām vienmēr ieplānoju pirms darba tur piesēst.iemankot labu kafiju un vērot,vērot….Toties mājupceļā no darba,nesteidzoties atkal un atkal izied,satikt paziņas,patērzēt…Priecājos par vakara stundās omulīgo,nesteidzīgo T;erbatas ielu!Tik daudz jaunu ģimeņu ar b;ernu ratiņiem,riteņiem tērzāja kopā sanākuši ,krūmājos piesēduši…..un tas viss te pat ceļā uz darbu vai no darba…mirklis domām,pārdomām,vērojumiem!Izbaudīju,priecājos,lielijos radiem un draugiem un aicināju braukt un pašiem izbaudīt….Paldies idejas autoriem,gribu vēl….nebija nekur jāizbrauc un jāsēž korķos izbraucot…Atbalstu idejas par šādām vietām!

0
0
Atbildēt

0

Elektriķa dēls 01.09.2020. 12.21

Manuprāt, autors nonāk pretrunā ar paša jūsmošanu par RB ko neaizmirst pieminēt arī šajā rakstā. RB savienojums ar lidostu un tā neskaidrie tehniskie risinājumi ir ne tikai mākslīgi radīti, bet draud pārvērsties par milzonīgu “resursu kapsētu” !
Minhauzena cienīgi stāstiņi un milzīgā nauda aizmiglojusi ne vienu vien skatu !

0
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu