Šomēnes krita 28 gadus sens skrējiena Rīga—Valmiera rekords. Pēteris Grīviņš, kurš distanci veica bez 52 sekundēm astoņās stundās, pēc profesijas ir datu analītiķis. Vakaros pirms šādām sacensībām viņš iedzer alu, tas palīdzot sakārtot galvu
Kalsnais vīrietis uz sānu kārtīgi sasukātiem matiem un koptu bārdiņu, kurš kafejnīcā Miit loka iekšā vegāniskas nūdeles ar tofu, izskatās pēc biroja darbinieka, nevis sportista pārcilvēka, kurš, dodoties ar kājām no Rīgas uz Valmieru, laiku pa laikam ielūkojas pulkstenī, lai sevi piebremzētu. Pēteris Grīviņš tiešām strādā birojā par datu analītiķi. Brīvajā laikā skrien daudz, tālu un ar labiem panākumiem. Par skriešanu viņš runā aizrautīgi un arī lietišķi, pat gandrīz sausi, kā pienākas viņa profesijā.
«Skrējienu Rīga—Valmiera iedibināja 1989. gadā nevis kā sacensības, bet kā vienu no tā laika kopības, protesta pasākumiem, ar domu no Mildas nodot sveicienu Sīmanim. 1992. gadā Georgs Jermolajevs sasniedza rekordu — astoņas stundas un viena minūte,» vārdi birst no Pētera mutes. «Nākamajā gadā skrējiens vēl notika, tad pārtraukums līdz 2014. gadam, kad to atjaunoja 30 skrējēju grupiņa. Tagad tas ir visai populārs skrējiens un labdarības pasākums ar vairāk nekā 100 dalībniekiem. Tiek vākta nauda bērniem ar kustību traucējumiem.»
Lai gan ar ultragarajām distancēm Pēteris sāka aizrauties tikai pirms četriem gadiem, šogad jau devies uz starta ar skaidru mērķi rekordu labot, noskrienot distanci mazāk nekā astoņās stundās. Pats saka — paveicies ar laiku, jo skrējiens sākotnēji bija iecerēts 20. jūnijā, kas bija ļoti karsta diena, un tādās viņam skriešana tik labi nepadodas. Pandēmijas ierobežojumu dēļ skrējiens pārcelts uz 11. jūliju, kad laikapstākļi bijuši ļoti piemēroti. Taču panākumi amatieru sacensībās 35 gadus vecajam vīrietim, kurš bērnībā un pusaudža gados vispār nav ieredzējis sportu, ir kļuvuši par gluži vai rutīnu un liecina arī par darbu un mērķtiecību.
Negaidīti panākumi un vilšanās
«Sportu necietu, jo skolā fizkultūras stundās bija tāda sistēma, ka vienu nedēļu tev iedod bumbu, nākamajā jāmet sodi un par to liek atzīmi. Nākamajā stundā spēlē volejbolu, aiznākamajā spēlē un saņem atzīmi,» Pēteris parausta plecus. «Tas neveicina aizraušanos. Ceru, ka tagad ir labāk.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.