Reiz dzirdēju vienu izglītības ministru jokojot, ka reformēt universitātes ir kā pārcelt kapsētas – no iekšpuses palīdzību nesagaidīsi. Katrā jokā ir daļa patiesības, tomēr jābūt kādam iemeslam, kāpēc pēdējās desmitgadēs augstākās izglītības reformu mēģinājumi līdz šim nav bijuši īpaši veiksmīgi.
Jāatrod saprātīgs kompromiss
Augstākās izglītības reformas Latvijā līdz šim ir apstājušās pie nepilnīgiem risinājumiem vai pilnībā apturētas, lielākoties pašu augstskolu izteiktas pretestības dēļ. Tāds bija, piemēram, studiju programmu totālas revīzijas liktenis pirms gandrīz desmit gadiem. Mēģinājums risināt sadrumstalotības un zemas kvalitātes problēmas, slēdzot visas programmas, kuras ārvalstu eksperti neatzina par labām, cieta neveiksmi, iespējams, tieši tāpēc, ka ignorēja augstskolu kā tirgus spēlētāju intereses. Tur, kur politikas veidotāji redzēja tikai instrumentu politikas veidošanai, augstskolu vadība redzēja potenciāli izpostītas tirgus nišas, studiju maksas un budžeta vietu zaudējumus, un tāpēc pretestība bija izlēmīga un asiņaina. Vai reformas liktenis būtu bijis citādāks, ja augstskolām tiktu piedāvāta saprātīga “kompensācija” – citi finansējuma piesaistes instrumenti ar saprātīgiem kapacitātes nosacījumiem? Varbūt, bet īsto atbildi mēs nekad neuzzināsim.
Tomēr politiskā griba pēc reformām ar laiku atgriežas, jo tās ir objektīvi nepieciešamas. Ja gribam, lai Latvija kādreiz pamet tā saucamo “vidējā ienākuma slazdu” un sasniedz pārticīgo Rietumvalstu ekonomikas līmeni, augstskolām jākļūst spēcīgākām, starptautiski konkurētspējīgām, mazāk pēc skaita un ar daudz lielāku zinātnes īpatsvaru finansējumā. Tāpēc mums jāprot un jāvar risināt pretrunas starp reformatoru vīzijām un augstskolu interesēm. Pašlaik šķiet, ka augstākās izglītības un zinātnes izaugsmi bremzē tieši nespēja panākt sapratīgu kompromisu, kas apmierinātu gan sabiedrības, gan augstskolu intereses.
Jaunās pārvaldības struktūras – divos līmeņos
Ir būtiski nostiprināt augstākās izglītības sistēmu, kurā augstskolas nav tikai tirgus spēlētāji, kas sacenšas par no valsts budžeta apmaksātām studiju vietām un par studentiem. Tas ir svarīgi tāpēc, ka universitāšu tirgus spēlētāju loģika regulāri var nonākt konfliktā ar zinātnes un tautsaimniecības attīstības loģiku. Piemēru netrūkst – no neskaitāmām sociālo zinātņu programmām, kuru absolventi reti strādā augstskolā apgūtā specialitātē, līdz pat ārstu rezidentūras programmai homeopātijas jomā, kas tika atklāta, neskatoties uz mūsdienu zinātnes skeptisko skatījumu uz homeopātijas efektivitāti. Tātad sabiedrībai jābūt instrumentiem, kā iejaukties, lai līdzsvarotu augstskolu tirgus intereses un sabiedrības labumu.
Uzreiz vēršu uzmanību uz to, ka, manuprāt, šādi instrumenti nevar būt tieša politiķu iejaukšanās augstskolas pārvaldībā, kas draud gan ar būtisku akadēmiskās autonomijas samazināšanu, gan ar interešu konfliktu riskiem. Bet jaunas pārvaldības struktūras, kas līdzsvarotu augstskolu attīstības un investīciju politiku, bez šaubām, ir vajadzīgas, turklāt divos līmeņos.
Pirmais līmenis ir Augstskolu likuma grozījumos paredzētā augstskolas padome, kas varētu līdzsvarot tirgus loģiku ar gudriem ieguldījumiem zinātnē un cilvēkos no doktoranta līdz profesoram. Manuprāt, šīm padomēm jābūt neatkarīgām kā no politiķiem, tā arī no augstskolu vadības, un tām jāapvieno plaša (arī starptautiska) ekspertīze ar augstskolas (tai skaitā studējošo) leģitīmu interešu pārstāvību.
Otrais līmenis būtu pilnībā atjaunota un no vecām lobija iezīmēm atbrīvota Augstākās izglītības padome, kas kalpotu kā nacionāla līmeņa ekspertu institūcija jeb kā “smadzenes” valsts augstākās izglītības stratēģijai. Latvijā jau ir augstas ekspertu institūcijas, piemēram, Fiskālās disciplīnas padome. Tā apvieno Latvijas Bankas, finanšu ministra un Saeimas izvirzītus ekspertus, kuru vārdam ir nozīme valsts fiskālajā politikā. Jauna Augstākās izglītības padome, kas tiktu veidota pēc līdzīgiem principiem, var nodrošināt visas augstākās izglītības jomas virzību uz izcilību un brīdināt, kad augstskolu vai politiķu pieņemtie lēmumi apdraud zinātnes un izglītības nākotni valstī.
Ieguldījumiem jābūt gudriem
Un vēl – arī pie jauniem līdzsvarotiem pārvaldības mehānismiem mēs neiztiksim bez būtiskas ieguldījumu palielināšanas. Līdz ar to nav mazsvarīgi, kur tieši un cik daudz valsts ieguldīs augstākajā izglītībā tuvākajos gados. Diemžēl ne Zinātņu akadēmija, ne Rektoru padome, ne IZM pagaidām nav ieklausījušies Jauno zinātnieku asociācijas un citu “ārpus sistēmas” spēlētāju aicinājumos pievērst uzmanību gudriem ieguldījumiem starptautiski konkurētspējīgos mācībspēkos augstskolās. Tāds ieguldījums būtu iespējams, piemēram, izveidojot valsts finansētu profesoru programmu ar ierobežotu štata vietu skaitu, tās sadalot atbilstoši objektīvajiem kritērijiem un labākajai starptautiskajai praksei. Tāds ieguldījums būtu iespējams, piemēram, pakāpeniski palielinot finansējumu zinātniskām institūcijām un vienlaikus nosakot tām atbilstošo štata vietu skaitu, uz kurām tiek rīkots starptautisks konkurss.
Ar laiku ap šiem profesoriem veidotos jauni zinātnes attīstības puduri ar doktorantiem un dzīvotspējīga ekosistēma, kas aizvietotu novecojušas zinātnes struktūras ne tikai uz papīra, bet arī dzīvē. Ieguvēji būtu gan augstskolas, gan sabiedrība un zinātne kopumā.
Pagaidām nav neviena komentāra