Pēc 16 Latvijā nodzīvotiem gadiem itālis Agostīno Morandi beidzot var teikt, ka latvieši ir iemācījušies gatavot makaronus
Savu sievu Agostīno sastapa Itālijā. Santa turp bija devusies ekskursijā. Dažus gadus padzīvojuši Agostīno dzimtajā Kremonā, 2004. gadā pāris pārvācās uz Rīgu, kur, viņaprāt, ekonomiskā situācija būs perspektīvāka. Agostīno privātstundās māca itāļu valodu, kā arī palīdz Rīgas veikaliem un restorāniem tikt pie Itālijas mazo ražotāju vīniem un citiem produktiem.
Kremona ir pilsēta Itālijas ziemeļos, Lombardijā. Reģions atrodas iekšzemē, tāpēc, kā atzīmē Agostīno, arī viņu uzturā dominē cūkgaļa, tiesa gan, vītināta — serrano un prosciutto šķiņķi. Lombardija ir risoto dzimtene, populārākie tā paveidi ir ar safrānu un ar sēnēm. Otrs ēdiens, kas tipisks šim reģionam, ir tortelīni jeb mazi pelmenīši, kas pildīti ar gaļu vai rikotas sieru. Lombardijai raksturīgs ēdiens ir mostarda di frutta, ko gatavo no augļiem, kas vārīti sinepju sēklu sīrupā. Tradicionāli to ēd kopā ar vārītu gaļu. Otrs gardumiņš, kas nāk no Kremonas puses, ir torrone — no cukura un riekstiem veidots saldums, ko dēvē par nugu.
Itāļi brokastīs allaž ēd smalkmaizītes. Piekopt šo tradīciju Latvijā neesot tik viegli, jo maiznīcu nav daudz, turklāt latvieši, to skaitā Agostīno ģimene, brokastīs priekšroku dod siermaizēm un putrām. Taču Kremonā, tāpat kā Rīgā un citās industriālās pilsētās, pusdienas notiek līdzīgi, proti, kādā ēstuvē ārpus mājām. Taču atšķirībā no mums itāļi vasarā neēd siltus ēdienus, arī rīsus un makaronus pasniedz atdzesētus, teiksim, salātos. Attiecībā uz vakariņām, viņaprāt, lielākā atšķirība ir izpratnē par šīs ēdienreizes nozīmi. Itāļi vakariņo ap astoņiem deviņiem, bet latvieši — «kad pagadās». Itāļiem vakariņas ir laiks, kad ģimene sanāk kopā, turpretī latviešiem, pēc Agostīno domām, tas neesot svarīgi, un katrs var ēst atsevišķi.
Dažam var šķist, ka katrā itāļu ēdienreizē ir vairāki ēdieni. Agostīno stāsta, ka tā notiek tikai svētkos. Ikdienā vakariņas daudz neatšķiroties no tā, ko ēd latvieši, — gaļa vai zivs un dārzeņi. Tradicionālu vairāku kārtu maltīti, kas parasti sākas ar aperitīva malkošanu un uzkodām jeb antipasto, itāļi rīko tikai īpašos gadījumos. Ziemeļitālijā antipasta parasti ir vītināta gaļa, desas un marinēti dārzeņi, bet ne siers — to bauda pēc pamatēdiena, pirms deserta. Pēc uzkodām seko pirmā kārta — parasti tas ir rīsu vai pastas ēdiens. Te Agostīno mazliet atkāpjas no tēmas un saķer galvu. Viņš atminas pirmo reizi, kad piedzīvojis, kā kāds latvietis gatavojis makaronus: «Liek katlā ūdeni, sāli, makaronus, visu kopā, ārprāts!» Viss jādara pakāpeniski — jāuzvāra ūdens, jāpieber sāls un tikai tad, kad ūdens sācis burbuļot, jāliek makaroni.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.