Šādu zīmi Losandželosā turēja jauns melnādains zēns, kamēr apkārt norisinājās protesti pret policijas vardarbību saistībā ar Džordža Floida slepkavību 25. maijā.

Vairāk nekā 20 ASV pilsētās ir izsludināta komandantstunda, kā arī vairākos štatos ir mobilizēta Nacionālā gvarde. Miermīlīgi protesti pārvēršas vardarbīgos grautiņos, ēkas tiek dedzinātas un pieaug marodierisms, saasinoties spriedzei starp protestētājiem un varas iestādēm. Kā viena vīra nāve ir spējusi izraisīt tādu protestu vētru, kuru līdz šim brīdim nav bijis iespējams apslāpēt?

Džordža Floida protesti – naids, kas ceļas no izmisuma

Šis protests simbolizē ko vairāk nekā tikai vienu bezsirdīgu slepkavību. Pagājušajā nedēļā tas bija Džordžs Floids, taču pirms Floida tā bija Breonna Teilore, kuru savā dzīvoklī nošāva likumsargi. Pirms Teilores tas bija Lakvāns Makdonalds. Pirms Makdonalda – Ēriks Garners. Pirms viņa Maikls Brauns un Sandra Blanda, un Tamirs Raiss, un Valters Skots, un Altons Sterlings, un Filando Kastils, un Bothams Žāns. Šim policijas vardarbības upuru sarakstam šķietami nav beigu. Katram noslepkavotajam melnādainam cilvēkam seko vismaz piecas citas slepkavības. Augstais policijas vardarbību skaits vedina domāt par sistematizētu rasismu. Kopā ar daudzām citām sociāli ekonomiskām problēmām ASV ir izveidojusies vide, kurā atrasties ir riskēt pašam ar savu dzīvību. Tā rezultātā pašlaik gan jauni, gan veci, gan balti, gan melnādaini amerikāņi ir devušies ielās, lai protestētu.

Šis protests ir naida, kas ir kūries cilvēkos jau vairākus gadu desmitus, izpausme. Naida, kura pamatā ir izmisums.

Protestētāji un liela daļa ASV iedzīvotāju ir izmisuši, jo valdība nav spējusi vai nav vēlējusies aizsargāt viņu pamattiesības: tiesības uz dzīvību, uz taisnīgu tiesu. Tiesības justies droši savā valstī un savās mājās, lai ikdienā nebūtu jāuzdod jautājums: “Vai es būšu nākamais?” Šie pilsoņi vēlas dzīvot valstī, kur varas iestādes realizē nosodījumu par policijas vardarbību, nevis tikai krata pirkstu tās virzienā. Kā klajšs valdības bezdarbības precedents ir Dereka Šauvina gadījums. Šauvins ir no pienākumu pildīšanas atstādinātais policists, kurš ir atbildīgs par Džordža Floida nāvi. Pirms šīs slepkavības par Šauvina rīcību darba pienākumu izpildē bija saņemtas 18 sūdzības, taču disciplinārsods izteikts tikai par divām.

Mediju vienpusīgais un neprecīzais protestu atspoguļojums

Liela daļa pašreiz notiekošo protestu ir bez jebkādām vardarbības, grautiņu vai marodierisma pazīmēm. Daudzos protestos policija pat protestētājiem piebiedrojas, izsakot atbalstu un nosodot citu policistu vardarbību, piemēram, Mičiganā, kur policijas šerifs nolika ieročus un ķiveri un pievienojās protestētāju gājienam. Tomēr šādas ziņas medijos netiek aktualizētas. Uzsvars tiek likts uz protestiem, kuros redzams marodierisms, grautiņi un vardarbība. Šie atsevišķie gadījumi caur daudziem medijiem un ziņu portāliem tiek pielīdzināti visam protestam, un kaut kur starp rakstiem par degošām ēkām, zagšanu un kautiņiem tiek pazaudēts protesta iemesls un mērķis.

Taču ir vērts pavērst kameras un uzmanību arī uz likumsargu pusi. Varbūt protestu vardarbības cēlonis meklējams tur? Pēdējo nedēļu laikā vairākās ASV pilsētās ir nofilmēti neskaitāmi gadījumi, kur likumsargi protestētājus uzkūda uz vardarbību, arestē bez pamatojuma, un paši, ironiskā kārtā, pielieto vardarbību, lai apslāpētu Džordža Floida slepkavībai veltītos protestus.

Kā redzams video, protestētāji nav vienīgie, kas cieš no policijas vardarbības. Žurnālisti un reportieri arī regulāri tiek aizturēti, ievainoti un arestēti. 29. maijā Mineapolisē Linda Tirado, žurnāliste frīlancere, zaudēja savu kreiso aci pēc tam, kad policija viņai trāpīja ar gumijas lodi. Luisvilā no policijas uzbrukuma cieta žurnālisti Keitlina Rasta un Džeimss Dobsons. Likumsargi acīmredzami tēmēja uz žurnālistiem un atklāja uguni ar piparu gāzes granulām. Omārs Himenezs, CNN reportieris, kā arī visa viņa komanda tika arestēta tiešraides laikā, kaut arī bija skaidri redzams, ka visi iesaistītie ir žurnālisti ar preses atļaujām.

Protams, šie nav vienīgie atgadījumi, kur varas iestādes ir liegušas medijiem pildīt savu sargsuņa funkciju. Kopš 26. maija “ASV Preses brīvības sekotāji” ir saņēmuši vairāk nekā 279 sūdzības par policijas izraisītiem preses brīvības pārkāpumiem. Sūdzību skaits tikai dažu dienu laikā ir krasi pārsniedzis pēdējo trīs gadu vidējo. Tajās tiek ziņots par policijas izraisītiem uzbrukumiem, miesas bojājumiem, arestiem un konfiscētu vai speciāli sabojātu žurnālistu profesionālo aprīkojumu.

Starptautiskās sabiedrības reakcija

“Starptautiskā Amnestija ASV” 31. maijā publicēja rakstu, kur valsts pētījumu direktore Reičela Varda minēja: “Vairākās pilsētās mēs piedzīvojam rīcību, ko varētu uzskatīt par [..] pārmērīgu spēka pielietojumu. [..] ASV policija visas valsts robežās vairs nav spējīga izpildīt savu starptautiskā likuma pienākumu – cienīt un sekmēt mierīgu protestu norisi -, tādējādi apdraudot protestētāju dzīvības.” Neskaitot šo un simts citu nevalstisko organizāciju rakstus un publikācijas, starptautiskās sabiedrības atbilde līdz šim ir bijusi pārmērīgi klusa. Rietumvalstis, kuras publiski nosodīja Taivānas policiju un valdību par rīcību Taivānas protestos, tagad piever acis uz notikumiem, kas norisinās Džordža Floida slepkavībai veltītajos protestos ASV.

Cilvēktiesības nav instruments, ko selektīvi pielietot, lai nosodītu kādu ar nolūku izvēlētu gadījumu. To raksturs ir vispārējs. Ja tās ir starptautiski atzītas, tad to pārkāpumi arī ir starptautiski jānosoda. Citādāk tās zaudē jēgu.

ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs 3. jūnijā nosodīja gan protestētāju vandalismu un grautiņus, gan policijas vardarbību, kas tiek pielietota pret protestētājiem un žurnālistiem. Gutērrešs norādīja, ka abām pusēm šajos protestos ir jāmeklē risinājums bez vardarbības.  Gutērreša teiktajā ir skaidri pausts aicinājums uz dialogu. Grautiņi, vandalisms un marodierisms, kaut arī pretlikumīgi un nemorāli, ir tikai sabiedrības reakcija uz to, kas ASV pilsētās regulāri notiek gan protestos, gan ikdienā. Policijas vardarbība ir slimība, kas ir pārņēmusi visu ASV, un sabiedrības reakcija nerimsies, kamēr varas iestādes neuzņemsies atbildību un neieviesīs ilgtermiņa risinājumus, lai atbrīvotos no vardarbības likumsargu aprindās.