Kas ir pandēmijas laika mācības? Jautājam cilvēkiem, kuru domās ieklausās
Kad valstī izsludināja ārkārtas situāciju un distancēšanos, mani tas nesatrieca — jau kopš janvāra biju veiksmīgi pašizolējusies, lai pabeigtu savu grāmatu par Grosvaldiem — manā ikdienā krasu pārmaiņu nebūs!
Izrādās, nav tik vienkārši — psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā tomēr izsit no rutinētā režīma, mājstrādāšanas radošā omulība ir zudusi, grūti koncentrēties, visu laiku «čekoju» jaunumus un Worldometers ziņas, arvien dramatiskākas vēstis no Itālijas, pārņem nemiers par vecākiem, kas, izrādās, ir riska grupā, bet īsti to nepieņem… Tukšās Rīgas ielas šķiet tādas, kādas varēja būt Neatkarības kara laikā, kad Kārlis Zariņš, 1919. gadā ar kuģi tuvojoties Rīgai, centās saskatīt pilsētas uguņus — «bet nekā, viss tumšs kā kaps». Tāds pats šķiet citkārt kā bišu strops dūcošais Rimi — nervozi, apmulsuši cilvēki piekrautiem ratiem, pustukši plaukti un nolemtība pārdevēju sejās. Un draudoša balss fonā: «Saistībā ar Covid-19 ārkārtas situāciju…»
Tikmēr hiperpozitīvie influenceri priecājas par negaidīti iegūto «laiku sev», saplānojuši, kā pārstartēs dzīvi — domu, ka paši vai viņu tuvinieki var saslimt, pat nepieļauj, vīruss ir kaut kur ārpus viņu novītās harmonijas mēnešu ligzdiņas.
Emocionālā turbulence nāk komplektā ar totālo neziņu, kad un kā šis viss beigsies. Grosvaldu vietā apceru jaunās pasaules gala tēzes — sak, mēs te visi domājām, ka tas atnāks pēkšņi un vareni kā milzu devītais vilnis, kā nenovēršama komētu sadursme Larsa fon Trīra filmā Melanholija, kā liktenīgi nospiestas pogas gigantisks sprādziens. Bet izrādās, tas var atnākt pavisam citādi — lēni un lienoši, dienu pa dienai, stundu pa stundai, kamēr vienu dienu viss pēkšņi būs beidzies.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.