Atgriešanās • IR.lv

Atgriešanās

6
Gundega Laiviņa, Latvijas Jaunā teātra institūta direktore

Kas ir pandēmijas laika mācības? Jautājam cilvēkiem, kuru domās ieklausās

Es aizbraucu uz laukiem. Ir 12. marts, pirmā pašizolācijas diena. Simulēju attālinātu strādāšanu, bet patiesībā iegremdējos zemē līdz elkoņiem. Tā šopavasar silst ļoti lēni. Atslēdzu smadzenes un iedarbinu ķermeni — tausti, ožu, redzi, dzirdi. Priecājos, ka pavasaris ir aukstāks par normu, jo viss plaukst lēnām un zied ilgi. Valda klusums, cilvēks ir parāvies maliņā.

7.04. Līdz ar siltumu sāk atkust abinieki un sāk atgūties arī cilvēks. Virtuālo telpu pārpludina viedokļi un prasības, mūsu piemājas ceļu ik dienu šķērso desmitiem varžu. Kvadracikli dragā pāri pa mežiem, pļavām, upju gultnēm. Atmiņā ataust baisie tēli no multfilmas Bruņurupuči.

13.04. Braucu uz Rīgu apliet puķes. Uzmanību saista plakāti ielās, kas aicina būt atbildīgiem, mazgāt rokas, rūpēties, nesist dzīvesbiedrus, ziedot mediķiem un dzīvnieku patversmēm. Es iztēlojos pasauli, kurā trešo sektoru — nevalstiskās organizācijas un pilsoniskās iniciatīvas — sāktu saukt par pirmo, trešās pasaules valstis — par pirmajām, kur naudas vietā sāktu runāt par dzīvību (un ne tikai cilvēka). 

24.04. Saņemu īsziņu no Reiņa Suhanova ar aprēķinu, ka visi pasaules iedzīvotāji varētu nostāties Latvijas teritorijā, ievērojot 2,8 metru distanci. ES valstis nevar vienoties par 500 bērnu evakuāciju no Morijas bēgļu nometnes Grieķijā, kur 3000 cilvēkiem paredzētā vietā sagrūsti 20 000.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu