Kas ir pandēmijas laika mācības? Jautājam cilvēkiem, kuru domās ieklausās
Esmu kļuvis kašķīgāks. Pilnīgi noteikti ne produktīvāks. Darbs, kas agrāk aizņēma stundu, tagad paņem trīs. Ik pa brīdim attopos, ka esmu jau labu brīdi sēdējis kaut kādā kataleptiskā bezdomu stāvoklī. Labi, ja tā būtu refleksija par mūžīgo. Taču nē — drīzāk padošanās tai slāpējošajai apātijas segai, kas it kā mudina izdarīt saprātīgus spriedumus, bet vienlaikus aplauž apskaidrības asnus.
Darba nav mazāk. Tas labi. Nevēlos pat mēģināt iejusties mūziķu vai aktieru ādā. Bet arī tulkotāji vientuļnieki stāsta, ka piespiedu celle stipri atšķiras no ierastās.
Vairāk laika grāmatām un filmām? Nekā tamlīdzīga. Muzejs tiešsaistē? Mani jau uz īstu muzeju tikai ar piespiešanu var aizvilkt. Kāds vēl tiešsaistes muzejs…
Koncerti tiešsaistē? Tā jau tāpat ir ikdiena. Tagad gan mums var nākties kādu laiku iztikt bez tehnoloģiju nepastarpinātiem virsskaņu signāliem. Tomēr svarīgi, ka mūziķi tiek pie spēlēšanas. Piemēram, 12. maijā uz Lielās ģildes skatuves notiks dzīva spēlēšana — satiksies LNSO pūtēji un pianiste Agnese Egliņa, un to varēs skatīties tiešsaistē. Ar instrumentiem varbūt vēl kaut kā iespējams iekļūt ik namā, ik būdiņā, bet vai to spēs cilvēka balss?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.