Drīz pēc tam, kad par to uzzināju, jau biju lidmašīnā — Rūjienas Saldējuma saimnieks Igors Miezis atceras, kā izdevies no Amerikas uz Eiropu atvest MiniMelts saldējuma tehnoloģiju. Tagad uzņēmums sāks ražot vēl vienu šā Latvijā īsti neiepazītā kāruma veidu
Vēsturiskajā Rūjienas Piensaimnieku sabiedrības ķieģeļu ēkā, kurā tagad darbojas saldējuma fabrika, valda rosība. Mūsu ciemošanās dienā ražošana apstādināta, strādnieki montē jaunu iekārtu. SIA Rūjienas Saldējums īpašnieks Igors Miezis neslēpj: uzņēmumam, kas 60—65% produkcijas eksportē, koronavīrusa radītie tirdzniecības ierobežojumi nākuši kā auksta duša. Taču neviens darbinieks nav atlaists. Igoram, kā vienmēr, ir plāns.
15 gadu vecumā viņš vasarā esot tirgojis saldējumu vafeļu glāzītē, eskimo uz kociņa un «saldējuma desas» Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā. Atpūtnieku bari atspirdzinājumu pirkuši naski. 1985. gadā pusaudzis mājās braucis ar taksometru. Mammas mēnešalga svārstījās 180—250 rubļu robežās, viņš dienā varēja nopelnīt 50—60 rubļus. «Nebija viegli tikt pie tā darbiņa. Saldējuma bāzi Jūrmalā turēja gruzīnu tautības pārstāvis. Man palīdzēja draudzība, centra cilvēki Rīgā, visādi izdzīvošanas grupējumi,» Igors piebilst.
Rūjienas Saldējuma ražotni rīdzinieks pārņēma 2009. gadā, kad bija ieguvis pamatīgu pieredzi tirdzniecībā un mārketingā lielos Latvijas uzņēmumos.
Varbūt kādu lomu biznesa pirkšanā Igaunijas pierobežas pilsētā spēlēja netālajā Valmierā pie vectēva pavadītais pamatskolas laiks, bet ar saldējuma pārdevēja «karjeru» uzņēmējs liktenīgas paralēles nevelk. «Pēc daudziem gadiem algotos darbos gribējās kaut ko pavirzīt pašam,» viņš norāda. «Lai arī vadīt daudz mazāku apjomu nekā pirms tam, bet vairāk uzņemties personīgu atbildību.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.