Covid-19 krīze – kas notiks ar eiro?

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Jānis Dubrovskis, 'Redgate Capital'
Print Friendly, PDF & Email

Covid-19 pandēmijas izraisītā krīze ir novedusi valstis pie lielākā šā gadsimta eksperimenta – valdības aktīvi ievieš kara darbībai pielīdzināmus pasākumus un dažādus brīvību ierobežojumus, savukārt finanšu jomā faktiski ir noņemtas “bremzes” visiem iepriekšējiem Eiropas Savienības budžeta deficīta ierobežojumiem. Šāda situācija var radīt pamatotas bažas arī par to, kas notiks ar pasaules ekonomiku, valstu valūtām un arī eiro.

Jāsaprot, ka šāda jauna eksperimenta rezultāti būs zināmi tikai pēc ekonomikas izaugsmes atsākšanās, un tikai tad arī varēs salīdzinoši novērtēt pašlaik pieņemtos lēmumus un atšķirīgās valstu pieejas pandēmijas draudu mazināšanā. Bet ir arī fakti un vēsturiska pieredze, kas ļauj izteikt pamatotas prognozes.

Aplūkojot ekonomisko un finanšu situāciju pirms pandēmijas sākšanās, tā kopumā attīstījās veiksmīgi. Lielākos izaicinājumus un neskaidrību radīja ASV prezidenta D. Trampa mēģinājumi strauji izmainīt starptautiskās tirdzniecības noteikumus ar galvenajiem valsts tirdzniecības partneriem. Tendences finanšu sektorā liecināja, ka pasaules lielāko ekonomiku centrālās bankas (Eiropas Centrālā banka, ASV Federālā rezervju sistēma u. c.) varētu mazināt vai pat atcelt stimulējošo monetāro politiku un paaugstināt procentu likmes.

Savukārt Covid-19 izplatīšanās ārpus Ķīnas un tam sekojošie drakoniskie ierobežojumi noveda pie tā, ka daudzas nozares pārstāja darboties (piemēram, tūrisms), citās novērojams ļoti straujš aktivitātes samazinājums. Covid-19 un ar to saistītie ierobežojumi ir ieviesuši būtiskas korekcijas visu valstu un nozaru ekonomiskajos ciklos.

Izmaiņas ir dziļas un sistēmiskas, ļoti daudzi uzņēmumi šo periodu nepārdzīvos. Dramatiski sarukusi starptautiskā tirdzniecība, krīt naftas cenas.

Patlaban reti kura ekonomika vēl var apgalvot, ka 2020. gadu pabeigs ar “+” zīmi. Arī Latvijas IKP prognozes jau ir dziļos mīnusos: Latvijas Bankas prognoze ir -6,5%.

Lai novērstu pārāk strauju IKP sarukumu un vienlaicīgi sekojošu bezdarba līmeņa palēkšanos, valdības un centrālās bankas pēc faktiskas savu ekonomiku “apturēšanas” ir sākušas ļoti liberālu fiskālo un monetāro politiku. ES ir aizmirsti visi iepriekšējie budžeta deficītu ierobežojumi (valsts budžeta deficīts līdz 3% no IKP), kā arī Eiropas Centrālā banka ir apstiprinājusi speciālu pandēmijas perioda obligāciju uzpirkšanas programmu, kas līdz gada beigām ieplūdinās ekonomikā 750 miljardus EUR jeb 7,3% no eirozonas IKP un ļauj valdībām un lielajiem uzņēmumiem finansēt algas, dīkstāves pabalstus, turpināt investīcijas, kur tas vēl ir iespējams.

Ekonomikas neizbēgamā parādība, kas īpaši asi izpaužas krīzes periodos, ir neefektīvāko uzņēmumu maksātnespēja un bankrots. Tomēr jaunajā situācijā līdz ar bezprecedenta valsts palīdzību un centrālo banku piekopto stimulēšanu tiks pagarināts šādu uzņēmumu “dzīves” ilgums. Inovatīvie un efektīvi strādājošie uzņēmumi parasti spēj pārnest izmaksu inflāciju uz savu preču un pakalpojumu patērētājiem, tādā viedā noturot savu rentabilitāti. Tie parasti arī nepretendē uz valsts palīdzību. Tas nozīmē, ka, krīzei mazinoties un vīrusam atkāpjoties, var izrādīties, ka valdību izsniegtais vai garantētais finansējums lielā mērā būs nonācis finansiāli jau tā vājāko uzņēmumu rīcībā. Līdz ar to lielu daļu no aizdevumiem, visticamāk, nāksies vēlāk norakstīt.

Atgriežoties pie eiro jautājuma, tā vērtības zudums augstākas inflācijas dēļ varētu rasties, ja Eiropas Centrālā banka nepaspētu savlaicīgi mazināt obligāciju iepirkšanas programmu un Eiropā uzkrātos pārāk daudz brīvās naudas.

Eiro apjoms, kas šobrīd tiek ieplūdināts ekonomikā, patiešām ir milzīgs, un, lasot ziņu virsrakstus, var rasties sajūta, ka šādai rīcībai būtu automātiski jārada naudas vērtības zudums. Tomēr der atcerēties, ka jebkuras lejupslīdes laikā attīstīto valstu ekonomikās parasti ir deflācija – preču vērtība samazinās un pieaug naudas vērtība. Uzņēmēji steidz atbrīvoties no iepriekš uzkrātajiem preču krājumiem, bet darba spēka izmaksas samazinās. Eiro vērtības izmaiņas pret ASV dolāru pēdējā mēneša laikā ir bijušas gan uz vienu, gan otru pusi. Šajā ziņā lielais ES iekšējais tirgus ļauj minimizēt valūtas kursu svārstības un to ietekmi uz pirktspēju. Kā izņēmums no šī likuma ir jaunattīstības valstis, kur lejupslīde mijas ar vietējās valūtas devalvāciju, kas padara importa preces dārgākas, un tas savukārt palielina arī inflācijas rādītāju.

Līdz ar to pagaidām nav pamata bažīties par eiro un nav arī vajadzības steigties iepirkt zeltu, ko cilvēki joprojām turpina uzskatīt par labu vērtību uzkrāšanas un saglabāšanas alternatīvu. Zelts kā vērtības saglabāšanas instruments drīzāk tomēr ir mīts, jo ikviena dārgmetāla ieguve ir pakļauta pieprasījuma un piedāvājuma attiecībām. Zelts pats par sevi nerada ienākumus, bet drīzāk gan izdevumus – tas ir jāglabā seifā un jāapdrošina pret zādzību, kas ir būtisks vērtību samazinošs faktors.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu