Olga Šilova ir viena no izcilākajām mūsdienu latviešu tēlniecēm. Nupat pabeigusi darbu pie Aspazijas bronzas skulptūras, kas majestātiski stāvēs Dubultu kāpās. Pagaidām gan dzejniece dzīvo tēlnieces darbnīcā un gaida, kad beigsies vīrusa pandēmija. Aspazija ir mierīga — viņai laika netrūkst
Uzrunāta intervijai, tēlniece Olga Šilova turpat blakus esošajam vīram, tēlniekam Gļebam Panteļejevam pajautā: «Vai varu rīt pusotru stundu runāt pa telefonu? Tevi tas netraucēs?» Abi mākslinieki dala kopēju darbnīcu Jūrmalā, un viņu savstarpējā salāgošanās ir smalka kā zīda diegs. Svarīgi otram netraucēt. Kad abi strādā, sarunu ir maz. Visgrūtāk, ja viens tikai «lipina» ideju mālā, bet otrs jau kaļ un slīpē — putekļi, troksnis, grūti koncentrēties. Diemžēl reti gadās tā, ka abi vienlaikus dara «klusos» vai «skaļos» darbus. Bet tad abiem ir pilnīga laime. Un pašizolācija ir viņu dzīves ikdiena — nekā jauna!
Nez, ko dzejniece Aspazija teiktu par dzīvi koronavīrusa laikā? Neko, stingri atbild tēlniece Olga Šilova. «Aspazija pusi mūža pavadīja trimdā — svešumā, bez radiem un draugiem, lielā nabadzībā, pat pusbadā, un pilnīgā neziņā par nākotni. To taču nevar salīdzināt ar mūsu problēmu pāris mēnešus padzīvot mājās! Iedomājieties, kā ir dzīvot ar apziņu, ka esi izraidīts no dzimtenes kā noziedznieks un ienaidnieks.» Veidojot Aspazijas skulptūru, Šilova lasījusi literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas monogrāfiju par Raini un Aspaziju. Sapratusi, ka Rainis trimdā Kastaņolā uzplauka, radīja nozīmīgākos darbus. Viņam patika vientulība, askētiskā dzīve un pastaigas dabā. Bet Aspaziju šis laiks salauza. Viņa alka pēc Rīgas sabiedriskās dzīves, publikas atzinības, pat apjūsmošanas. Tā Aspazija, kas atgriezās mājās no gadiem ilgās pašizolācijas mazajā Šveices ciematiņā, vairs nebija spožā, liesmojošā dzejniece un feministe. Uguns bija apdzisusi.
Ieslēdz signalizāciju
Olgas Šilovas skulptūra Aspazija kāpās ir pabeigta. Paspēja pēdējā brīdī — no Igaunijas atbraukušie meistari atlēja pieminekli bronzā divas dienas pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas. Tagad Aspazija gaida, kad viņu apspīdēs rīta saule ieliņas galā, kas ved no Raiņa un Aspazijas vasarnīcas uz jūru. Viņa tiešām stāvēs kāpās ar muguru pret jūru — it kā nāktu mājup no pastaigas.
Gar bronzas Aspazijas kājām glaužas kaķis. «Pieņemts uzskatīt, ka Aspazijai tieši vecumdienās bija pilna māja kaķiem, bet tā nav taisnība — kaķi viņu pavadīja visu mūžu. Arī Rainim daudzās fotogrāfijās klēpī guļ kaķis,» tēlniece pamato savu izvēli.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.